Veselam
Psiholoģija

Neķeries pie darba saīgušu prātu. 104 gadus vecās Lidijas Katrīnas Sīmanes atziņas 0

Personiskā arhīva foto

“Tajā gadā bija izsludināts, ka nākšot melnā sotņa un atņemšot visus bērnus. Vecāki, kuriem bija mazi bērni, muka prom uz Krieviju. Manai māsai tad bija seši gadi, man – tikai seši mēneši. Pirmā apstāšanās bija Ufā. Kad man bija divi gadi, mammu norīkoja uz Piemaskavu strādāt dzelzceļa stacijā. 1920. gadā bija uzsaukums (noslēgts Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums), ka katrs var atgriezties savās mājās.

Tad Rēzeknē satikām tēvu, par kuru sešus gadus nebija nekādu ziņu.

Vecākiem bija māja Saldus novada Kursīšu pagastā, kur visi aizgājām dzīvot. Septiņu gadu vecumā ganīju govis, astoņi gadi bija, kad jau ecēju. Tēvs apmācīja divus buļļus – ar tiem apstrādājām zemi. Man ļoti patika kustoņi – zirgi, buļļi, tie mani klausīja. Kad biju meitene, nevarēju zirgam blakus noiet ne desmit soļus, kad uzlēcu mugurā,” savu bērnību atceras Lidija Katrīna Sīmane (104) no Mālpils.

Skolā mācīties daudz laika nebija, tādēļ nācies iztikt ar divu klašu izglītību. Jaunībā gāja pie saimnieka par meitu, slauca govis, kopa cūkas, mazgāja veļu, cepa maizi. Arī ar nākamo vīru tā iepazinusies – aizgājusi strādāt par meitu, un pēc gada abi apprecējušies. Saimnieces godā gan nācies būt neilgi, jo kara laikā saimniecībai gāja pāri fronte un to izputināja, bet padomju vara izlikusi arī no mājām. Abi ar vīru pārcēlušies uz Rendu, kur kādu laiku nācies strādāt mežizstrādē. “Gāju vīram līdzi mežā, zāģēju baļķus. Jaunībā biju sīka, svēru tikai 44 kilogramus, vīrs viegli varēja mani ar rokām apķert. Visi brīnījās, kā es to varu, bet man nebija grūti,” viņa stāsta.

Lai nu kā, arī pēc vīra nāves 1988. gadā tai dzīvē nav gājis, tagad sirmgalve jau 15 gadus dzīvo pie mazdēla Mālpilī un, būdama aizrautīga rokdarbniece, vēl nesen darbojās lietišķās mākslas studijā Urga. “Līdz simt gadiem jau bieži gāju uz rokdarbnieku pulciņu, cepu sklandraušus. Tagad redze vairs neļauj nodarboties ar rokdarbiem, gatavot, lai gan prāts vēl žirgts. Savai mazmazmeitiņai arī esmu rokdarbus ierādījusi. Ko viņa prasa, to parādu, bet daudz jau es neko vairs nevaru.

Mūsu kultūras namā nesen ierīkoja virtuvīti. Pirms pāris nedēļām kopā ar citām rokdarbniecēm cepām pankūkas. Viņas lūdza man sataisīt tādu mīklu, kādu es mājās cepu. Iebēru miltus apmēram, cik vajag, noprovēju un devu katrai meitenei pēc kārtas, lai maisa. Pati vairs nevaru, ļoti sāp labā roka. Sanāca garšīgi,” stāsta Lidija Katrīna Sīmane.

Neraugoties uz slikto redzi, viņa joprojām pati uzkopj savu istabu, mazgā traukus un ar savu možo, radošo garu, labo atmiņu un optimismu iedvesmo ne tikai mazbērnus un mazmazbērnus, bet arī Urgas rokdarbnieces un citus Mālpils iedzīvotājus.
Jautāta, ko darīt jaunajai paaudzei, lai arī nodzīvotu līdz simt gadiem, tikai pasmejas: “Ko es jaunajiem varu ieteikt, ja pati nedzīvoju pēc grafika, bet kā kuro reizi iekritis!?”

Personiskā arhīva foto

Lidijas Katrīnas Sīmanes atziņas

Ne pie viena darba neesmu ķērusies saīgušu prātu, man visi darbi patika. Tā tas ir vēl tagad. Arī tēvs mēdza teikt: rokas klēpī maizi nepelna.

Rūdījos no bērna kājas. Tēvam vis nevarēju pateikt, ka kaut kas kait, ka nevar strādāt. Ne pie ārsta veda, nekur. Kad dakteri slimnīcā prasa, saku, ka tas man rūdījums no bērnības līdz pat šīm dienām.

Speķa uz ribām, uz kauliem man nekad nav bijis. Nekad to neesmu audzējusi. Labāk ēdu mazāk nekā pārēdos.

Nedomāju, ka nodzīvošu simt gadu, jo veselība man bijusi tā kā siets. Manā dzīvē bija četri brīži, kad guļu bezsamaņā un dakteris vairs cerību nedod, bet tomēr… Un kas? Ne zāles, bet tikai Dievs. Tas viss nāk no augšas, ticiet vai ne! Tā ir tikai Dieva žēlastība, kurš ieredzējis mani kopš dzimšanas.

 

Lasiet arī: 126 cilvēki šogad svin simto dzimšanas dienu. Kārļa Dumbrāja gara mūža noslēpumi

Žurnāla “36,6C” novembra numurā lasiet vairāku ilgdzīvotāju stāstus un speciālistu ieteikumus, kā dzīvot ilgi un veselīgi. Žurnālu var lasīt arī elektroniskajā versijā. 

 

LA.lv