E-vielas, Uzturs

Vēlreiz pētām E burtiņus produkta aprakstā

Foto-LETA

“Lasot par saldējumiem žurnāla 17. jūnija numurā, esmu neizpratnē: vai Rūjienas konuss tiešām ir tik briesmīgs, kā rakstā teikts?! Ja tā, gribas uzzināt, kādēļ mēs, latvieši, sevi tā indējam? Un vai tie, kas uzrauga pārtikas ražošanu, uzskata, ka tas ir normāli?”
 Ruta Gredzena Beverīnas novadā

 

Atbildot uz lasītājas jautājumu par “Rūjienas” saldējumu, vēlētos uzsvērt, ka šis konkrētais saldējums nemaz nav briesmīgs! Raksta mērķis bija vērst uzmanību uz to, ko mēs ēdam, un rosināt cilvēkus papētīt iepakojuma informāciju. Jo, bezkaislīgi uz papīra sarakstot produkta sastāvdaļas, patiešām rodas neizpratne – kāpēc tik daudz dažādu piedevu nepieciešams sasaldētam produktam, ja saldēšana jau ir viens no konservēšanas veidiem, kā uzglabāt produktu ilgāku laiku.

 

Vara pircēja rokās

Liekas, vairs nespējam saražot nevienu produktu bez e-vielām, un tas izskaidrojams ne vien ar uzņēmēju vēlmi nopelnīt vairāk, bet arī ar pārtikas tehnologu izglītību – ir taču kāds, kas viņus apmāca veikli darboties ar milzīgo e-vielu buķeti! Ražotājam ir izdevīgi produktā salikt dažādas piedevas, jo tas ievērojami atvieglo izgatavošanas, pārvadāšanas un uzglabāšanas procesu. Ir ērtāk, ja produkts veikalā var stāvēt gadu vai pat divus, realizācija tad nesagādā raizes. Arī par izejvielu kvalitāti vairs nav īpaši jāuztraucas, var iegādāties lētākas un sliktākas un pēc tam ar emulgatoriem, stabilizētājiem un konservantiem iegūt to pašu rezultātu. Lai saldējumam saputotu ūdeni ar augu taukiem un lai šī masa mēnešiem ilgi turētos kopā, bez stabilizētājiem un emulgatoriem nekādi nevar iztikt. Bet, ja pircējs to akceptē (ja ir pieprasījums, būs arī piedāvājums!), kāpēc lai neturpinātu šādu produktu ražošanu?

Patērētājam patiesībā ir liela vara – tieši ar saviem iepirkšanās paradumiem un precēm, ko izvēlamies, mēs vistiešāk ietekmējam tirgu un atdodam naudu par to vai citu produktu.

Kāpēc atsevišķi ekoloģiski jogurtiņi un citas veselīgas lietas bez e-vielu pārbagātības nereti tomēr pazūd no veikaliem? Diemžēl pircēji tās ir ignorējuši, un uzņēmumam radušies vien zaudējumi no šā produkta ražošanas un realizācijas. Lielākoties jau cilvēki iet reklāmas un skaista iepakojuma pavadā, pat neizlasot, no kā produkts ir ražots, un nepadomājot, kā tas var ietekmēt mūsu veselību.

 

Kaitīgs, tātad jānormē?

E-vielu izmantošanu pārtikā nosaka valsts likumdošana, mūsu gadījumā tā ir Eiropas Savienības kompetence. Protams, ka daudzas no e-vielām patiešām nav kaitīgas un atzīstamas par dabīgām, piemēram, krāsvielas, kas iegūtas no biešu vai burkānu sulas, paprikas, tāpat arī citronskābe, pienskābe un citas. Bet netrūkst arī tādu, kas dabā nav sastopamas, tās iegūtas laboratorijās, sintezējot dažādas ķīmiskas vielas. Piemēram, E 129 jeb alūra sarkanais ir krāsviela, kas iegūta no di­nātrija 2-hidroksi-1-(2- metoksi-5-metil-4-sulfonatofenilazo) naftalīn-6-sulfonāta, apvienojot 4-amino -5-metoksi-2-toluolsulfoskābi ar 6-hidroksi-2-naftalīnsulfoskābi un par bezkrāsas komponentiem izmantojot nātrija hlorīdu un/vai nātrija sulfātu. Kas tas ir – pārtika vai ķīmijas uzdevums augstskolā? Reizēm liekas, ka mēs esam laboratorijas izmēģinājuma žurciņas, kas labprāt ēd no mēģenītēm, kurās ir dažādas ķīmiskās vielas. Vai kāds var pateikt, kā šīs ķīmiski sintezētās vielas, ar kurām mūsu organisms nekad nav saskāries, ietekmēs veselību vecumdienās, kādu iespaidu atstās uz nākamajām paaudzēm? Pat tad, ja konstatēts, ka konkrētā e-viela bērniem rada hiperaktivitāti, gremošanas traucējumus un citas nevēlamas reakcijas, to neaizliedz, vien nosaka maksimāli pieļaujamās devas.

Bet kā var izkontrolēt, cik daudz patiesībā bērns uzņēmis šo vielu, ja dienā baudījis košās želejkonfektes, veldzējies ar krāsaino limonādi un notiesājis arī pāris saldējumu, katrā pa padsmit e-vielām, bet vakarā ēdis baltmaizīti ar 5 uzlabotājiem, piedzerot arī attiecīgi bagātinātu pienu?

Katrā produktā atsevišķi jau ir limitētais konkrētās e-vielas daudzums, bet kā tās darbojas kopā, nonākot organismā? Bērns, kurš nekad nav ēdis želejkonfektes vai citus saldumus, kuros tikpat kā nav dabīgu sastāvdaļu, pirmoreiz tādus nogaršojis, pārsteigts konstatē: “Mammīt, man mutītē tagad kož un mēlīte sūrst!”

 

salcis-rujienaXAtpakaļ pie dabas

Tā ir domāšana un mūsdienu modernā pieeja dzīvei – kas uzreiz nenogalina, tas nekaitē! Mēs esam tik ļoti attīstījušies un palikuši tik pārgudri, ka visu, ko ņemam no dabas, vēl pārveidojam. Bet tieši dabīgs produkts, kas nav apstrādāts, uzlabots vai pilnveidots, ir organismam visvieglāk atpazīstams, asimilējams un izmantojams. Mēs neesam radīti ķīmisku vielu kokteilīšiem! Veselības balsts ir dabiska, neapstrādāta pārtika, vislabāk maksimāli ātri pēc novākšanas, kad tajā ir maksimāli daudz vērtīgu vielu, vitamīnu un mikroelementu. Cik daudz tagad ir simptomu un slimību, ko nespēj identificēt un ārstēt? Cilvēki staigā ar neskaidras izcelsmes kaitēm no viena daktera pie otra, lieto dažādus uztura bagātinātājus, nesagaidot īpašus uzlabojumus un nereti samierinoties ar konkrētām problēmām un neērtībām, ko tās rada. Daudz savas veselības labā var darīt, vien dzīvojot vietā, kur ir tīrs gaiss, un ēdot dabisku pārtiku. Bērniem tā pāriet smagas alerģijas, uzlabojas imūnsistēma, kopējais veselības stāvoklis. Ēdot tikko pagatavotu ēdienu no tīrām izejvielām, nevis pērkot veikalā pusfabrikātus ar milzum garu e-vielu buķeti, un ātri tos atsildot, steigā notiesājot un skrienot tālāk. Jā, tā var ietaupīt laiku (cik lietderīgi iegūto izmantojam?), kas būtu veltīts kārtīgas maltītes pagatavošanai, bet kādu cenu par to maksājam? Šis ir tehnoloģiju attīstības laikmets, bet diemžēl arī mākslīgais, aukstais laikmets, kurā cilvēks pamazām zaudē savu saikni ar dabu un spēju pazīt savu organismu, sajust, kas viņam konkrētajā brīdī ir nepieciešams.

 

Pievienot komentāru