Psiholoģija, Vardarbība

Bāriņtiesa – bieds, draugs, uzraugs?


Foto - Shutterstock

“Pirms pieciem gadiem mani gribēja viens narkomānu pāris nošaut ar pistoli. Policija atbruņoja, jo kāds garāmgājējs bija dzirdējis, ka pirms nākšanas telpās sieva saka vīram: “Tu tikai neaizmirsti, ka viņa jānošauj!” Pirms dažiem gadiem apsekošanas laikā kāds bijušais cietumnieks man metās virsū ar cirvi. Labi, ka man līdzās bija kolēģis, kas uzbrucēju atbruņoja.” Tie ir biedējošākie stāsti, ko no savas pieredzes zina stāstīt Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijas valdes priekšsēdētāja, viņa arī Saulkrastu novada bāriņtiesas vadītāja Baiba Meldere. “Lamas un draudi bāriņtiesu un sociālā dienesta darbiniekiem tiesās ir ikdiena. Līdz ar interneta plašo pieejamību par sevi nu varam lasīt arvien vairāk rupjību.”

Nepilnības ir


Bāriņtiesas nav tiesas juridiskā izpratnē, taču to pieņemtie lēmumi ļoti bieži cilvēkus skar skaudri. Bāriņtiesas lēmumi gandrīz vienmēr kādu no iesaistītajiem neapmierina, tāpēc šīs iestādes darbinieki par sevi daudz ko dzirdējuši, arī personīgus apvainojumus un izdomājumus. Vecāki, kam atņemti bērni, nereti savu sāpi izkliedz sabiedriskā telpā, to pārtver arī mediji, un no šiem atsevišķajiem gadījumiem rodas priekšstats, ka bāriņtiesām ir pārāk liela vara, piemēram, ka tās var jebkurā laikā no ģimenēm izņemt bērnus, ka bāriņtiesas lemj formāli un necilvēciski. Dzirdēti tādi stāsti, ka bērnu no ģimenes izņem tikai tāpēc, ka, piemēram, mājās nav ledusskapja (tātad – it kā nav pieejama kvalitatīva pārtika pietiekamā daudzumā), vai tāpēc, ka katram bērnam nav savas gultas un ka viņi divi guļ vienā gultā (tātad – ap­stākļi neveicina bērna pietiekamu attīstību).

“Nav viss ideāli, ir nepilnības. Bet ir sistēma, kas strādā. Ir tiesības, likumīgi instrumenti gan bāriņtiesām rīkoties, gan tiem, kas nokļūst to uzmanības lokā. Jebkuru bāriņtiesas lēmumu un rīcību var pārsūdzēt administratīvajā tiesā. 2012. gada skaitļi, kad no bāriņtiesu 15 542 lēmumiem tikai 81 pārsūdzēts tiesā un no tiem 39 lēmumi atstāti spēkā, 36 turpinājās tiesvedība un tikai seši atcelti, ir ļoti labi rādītāji,” saka bāriņtiesu uzraudzītājiestādes Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta vadītāja Valentīna Gluščenko. Viņa savā 15 gadu darba laikā bāriņtiesu sistēmā zinot tikai vienu gadījumu, kad pie juridiskas atbildības tika saukts bāriņtiesas loceklis – par nerīkošanos pēc saņemtiem signāliem, kad tikmēr patēvs nosita puisīti.

“Parastās kļūdas, ko var pārmest, ir procesuāla rakstura. Bāriņtiesas cilvēki nereti izdeg, ko no malas var just. Gadījumi, ar kuriem bāriņtiesu darbiniekiem jāsastopas, bieži ir šausmīgi. Jāpieņem vienpersoniski lēmumi par bērnu nekavējošu izņemšanu no ģimenes. Piemēram, māte iet pelnīt naudu kā prostitūta, bet zīdainim dod narkotikas, lai viņš nebļauj, viens pats paliekot mājās. Vai arī tēvs katru dienu par sliktu uzvedību meitai liek skriet piecus kilometrus, bet pats brauc aiz muguras ar motociklu,” stāsta V. Gluščenko.

Katrs gadījums 
vērtējams atsevišķi


“Bāriņtiesas strādā ar gadījumiem, kuros valda domstarpības, negatīvas emocijas, kāds vienmēr paliks neapmierināts. Tie ir ārkārtīgi dažādi, katrs no tiem vērtējams atsevišķi. Bieži cilvēki melo, nesaka visu patiesību. Bet bāriņtiesai jāpieņem lēmums, vadoties no likumiem. Varu pieņemt, ka ir gadījumi, kad bāriņtiesas pasteidzas ar lēmuma pieņemšanu, ka ir gadījumi, kad novilcina, bet ļoti reti tiem ir juridiskas sekas,” saka B. Meldere. Pagājušajā gadā Saulkrastu bāriņtiesa pieņēmusi 50 lēmumus, no ģimenēm izņemti seši bērni. Viens tāds stāsts ir par pusaugu meiteni, kas nespēja saprasties ar māti, kurai bija zemas sociālās iemaņas, kas bija tuvu pašnāvībai, bet tagad laimīga dzīvo pie vecmāmiņas. Māte tagad grib ar tiesas palīdzību dabūt atpakaļ pie sevis savu meitu, kura viņai ejot garām kā tukšai vietai.

Trīs mazus bērnus (no viena līdz pieciem gadiem) bāriņtiesa izņēma oktobrī no kādas vasarnīcas, kur tie neēduši, netīri, mitrumā atradās kādā dzērāju kompānijā, kamēr māte uzdzīvoja ar citiem, bet tēvs meklēja darbu Vācijā. Bērni tagad atrodas aprūpes centrā, bet vecāki, kas strādā gadījuma darbus, līdz šim izrādījuši minimālu interesi par savām atvasēm. Bāriņtiesai nav vedušās sarunas arī ar bērnu vecmāmiņu un vectētiņu (starp citu, pensionētu bērnu ārstu) par mazuļu aizbildnību, jo tie viņiem Rīgā traucēšot.

Divi Saulkrastu pamatskolēni tika šķirti no mātes, kura daudz kopā ar draugiem dzēra, kamēr bērnu tēvs bija Anglijā, mājoklis bija piesmēķēts. Bērni uz skolu gājuši miega badā un tur stundās gulējuši. Māte bijusi rupja un nesavaldīga, kontaktējoties ar sociālā dienesta un bāriņtiesas darbiniekiem, taču pēc bērnu tēva atgriešanās mājās centusies mainīties, ārstējusies no dzeršanas un dabūjusi atpakaļ bērnus, jo sapratusi, cik tie svarīgi, un par to spējusi pārliecināt bāriņtiesu.

Iejusties bērna lomā


Arī Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Kras­nogolovs piekrīt, ka katrs gadījums ir individuāls, daudz strīdīgu situāciju, sevišķi gadījumos ar bērniem, kad jāpieņem vienpersonisks lēmums uz karstām pēdām: izņemt bērnu no ģimenes vai atstāt?

“Saviem darbiniekiem par tādām situācijām saku: ja pats gribētu palikt bērna vietā, atstāj, ja ne – ņem ārā,” saka A. Kras­nogolovs un rāda man fotogrāfijas (sejas aizsegtas) no kāda izņemšanas brīža dzīvoklī. Krēslā sēž novārdzis un netīrs zēns (divas dienas nav ēdis), istabā visu grīdu klāj atkritumu un tukšu pudeļu slānis, gultā norautām biksēm guļ atslēdzies tēvs kopā ar miesās krāšņu prostitūtu. It kā jau tieša apdraudējuma nav…

Kopumā Rīgas bāriņtiesa pagājušā gadā pieņēma 3700 lēmumus, no kuriem tiesā pārsūdzēti tika 33, par nepareiziem atzīti divi: viens – jautājumā par audžuģimeni, otrs – par vecāku aizgādības tiesību atjaunošanu uz bērnu, kad tiesa ņēma vērā bērna vēlmi atgriezties mājās, neraugoties uz netīru mājokli un iespējamo vardarbību.

“Mēs reāli rīkojamies labi ja vienā gadījumā no septiņiem: līdz tam apsekojam dzīvesvietu, runājam ar skolu, policiju, sociālo dienestu, ārstiem, pārbaudām visu iespējamo informāciju. Bet ir situācijas, kad nedrīkst kavēties, piemēram, novembrī piedzimušam bērniņam janvārī jau divās vietās lauztas kājas, kas sākušas sadzīt, lauztas ribas un ķermenis klāts zilumiem. Izrādās, tēvs, kam sešas sodāmības, par stipru “samīļojis”. Māte, kas, iespējams, ir narkomāne, tagad iziet rehabilitācijas kursu, pēc kura bāriņtiesai būs jālemj: atdot vai neatdot bērnu.”

A. Krasnogolovs jautā man: ko darīt ar māti, kuras bērns skraida pa skolu un ar šķērēm vajā citus bērnus, un māte vēl palīdz ķert tos, kas aizstāvas? “Cits piemērs: atradām bērnu vienu pašu aukstā vasaras mājiņā un ielikām krīzes centrā. Pie mums atnāca māte un teica: “Lai viņš tur paliek. Es nevaru viņam tik labus apstākļus nodrošināt.” Ļoti ceru, ka šī sieviete uzlabos savus dzīves apstākļus un savu bērnu paņems atpakaļ. Jo ģimenei tomēr ir liela nozīme. Tāpat sabiedrībai. Tiesiskajai apziņai. Jātic labajam, ne tikai sliktajam,” secina A. Krasnogolovs.

Uzziņa


Bērna aprūpes tiesību atņemšanai katrā gadījumā ir savi iemesli, tomēr tie visi saistīti ar vecāku vardarbību pret bērniem – gan fizisku, gan seksuālu, gan emocionālu (bērna pašcieņas aizskaršana vai psiholoģiska ietekmēšana, draudot viņam, lamājot, pazemojot viņu vai citādi kaitējot viņa emocionālajai attīstībai) un/vai vecāku nolaidību – bērna aprūpes un uzraudzības pienākumu nepildīšanu.

LR Civillikums paredz, ka vecākiem aprūpes tiesības tiek atņemtas gadījumos, kad bāriņtiesa konstatē, ka:

1) ir faktiski šķēršļi, kas liedz vecākam iespēju aprūpēt bērnu;

2) bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vecāku vainas dēļ (vecāku apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ);

3) vecāki ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību;

4) vecāki ir devuši piekrišanu bērna adopcijai;

5) konstatēta vecāku vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vecāku vardarbību pret bērnu.

No Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas 
pārskata par bāriņtiesu darbu

lemumi

 

 

 

 

TURPMĀK VĒL


“Mūsu mērķis nav par visām varēm izraut no ģimenēm bērnus. Mēs pašas esam mammas, vecmammas,” tā saka Kuldīgas pilsētas bāriņtiesas darbiniece. “Bāriņtiesu attieksme pret problēmās iesaistītām sievietēm ir katastrofāla!” secina resursu centra sievietēm “Marta” sociālā darbiniece. Par to un par konkrētiem gadījumiem bāriņtiesu darbā, kad bērni tiek izņemti no ģimenēm, lasiet turpmākajos “LA” numuros.

Pievienot komentāru