Psiholoģija, Stress un depresija

Veģetatīvā distonija: pieredzes stāsti un 8 ieteikumi, kā atgūt nervu sistēmas līdzsvaru

1. Pieredzes stāsts

1no3

Maijas (30 gadi) stāsts: Tas sākās pēkšņi. Vakarā grasījos iet gulēt, bet sajutos dīvaini. Iedūrās krūtīs, likās, ka nevaru līdz galam ieelpot, sareiba galva, sāka strauji sisties sirds. Izbijos ne pa jokam. Pasaucu vīru, kurš bija nolēmis ilgāk palikt nomodā un pastrādāt. Vīrs centās mani nomierināt, piedāvāja izsaukt ātro palīdzību. Es atteicos, kaut galvā iešāvās doma, ja nu man apstājas sirds, varbūt tomēr jābrauc uz slimnīcu… Atgūlos. Centos mierīgi elpot. Pēc brīža nomierinājos un „sliktums” pārgāja, bet vakarā ilgi nevarēju iemigt.

Nākamajā dienā bija grūti pastrādāt. Domas atgriezās pie vakardienas dīvainās pašsajūtas. Sāku galvā sacerēt visbriesmīgākos scenārijus. Varbūt man ir trombs sirdī? Varbūt man ir vēzis galvā? Ja nu es nomirstu? Centos biedējošās domas atvairīt. Bet tas nepadevās tik viegli.

Vakarā, braucot mājās no darba, pirmo reizi mūžā piedzīvoju īstu panikas lēkmi – atkal sāka durties krūtīs, sāka šausmīgi strauji dauzīties sirds, sāku strauji elpot, jutu nenormālas, dzīvnieciskas bailes. Likās, ka tūlīt zaudēšu prātu. Acu priekšā parādījās migla. Sāka tirpt plaukstas. Izlēcu no tramvaja. Likās, ka svaigā gaisā paliek vieglāk.

Ar to brīdi sākās mans murgs gada garumā. Veicu visus iespējamos izmeklējumus. Katru reizi, saņemot izmeklējumu rezultātus, un redzot, ka tie ir normāli, likās, ka noteikti ir vēl kāds cits izmeklējums, kas parādīs, kas ar mani notiek. Dīvainās sajūtas un panikas lēkmes kļuva biežākas. Es sāku izvairīties no pasākumiem. Baidījos pat no tuvības ar vīru. Mūsu attiecības kļuva sarežģītas. Jutos vainīga un nomākta. Reizēm mani pat pārņēma dusmas, kādēļ es nevaru normāli dzīvot un justies? Ģimenes ārsts izrakstīja man nomierinošus līdzekļus, bet brīdināja, ka tos drīkst lietot tikai dažas nedēļas. Minēja, ka pareizāk būtu lietot antidepresantus, jo mani traucējumi visticamāk saistīti ar veģetatīvo distoniju. Mudināja mani aiziet uz konsultāciju pie psihiatra vai psihoterapeita.

Sākumā pretojos. Likās, ka aizejot pie psihiatra parādīšu savu sakāvi un vājumu, uzlikšu sev „zīmogu” uz mūžu. Tomēr, kad jutos jau tik slikti, ka nespēju ne pastrādāt, ne rūpēties par ģimeni, nolēmu paklausīt ģimenes ārstam uz aiziet pie speciālista uz konsultāciju. Psihiatrs uzklausīja manu stāstu. Izjautāja par fiziskām slimībām dzīves laikā. Apskatīja izmeklējumu rezultātus. Biju pārsteigta, ka vizīte pie psihiatra ne ar ko daudz neatšķīrās no vīzītes pie jebkura cita ārsta. Psihiatrs man uzstādīja šī gadsimta modernāko diagnozi – somatoforma veģetatīva disfunkcija. Izskaidroja, kas tas ir, kā tas rodas, un kā to vislabāk ārstēt.

Jau vizītes laikā nomierinājos un priecājos, ka ārsts man piedāvāja izvēlēties, kā vēlētos ārstēties, nevis autoritatīvi nolika zāļu receptes uz galda. Tā kā jutos tik slikti, piekritu lietot antidepresantus. Sajutos krietni mierīgāka jau pēc pāris nedēļām. Sāku apmeklēt arī psihoterapeitu. Mācos nedramatizēt un nepadarīt par katastrofu jebkuru dzīves notikumu. Mācos nepārstrādāties un atrast laiku sev. Mācos izteikt savas sajūtas vārdos. Cenšos baudīt dzīvi šodien un šeit! Es esmu ieguvusi brīvību!

  1. Pieredzes stāsts
  2. Kas ir somatoformā veģetatīvā disfukcija
  3. Ko darīt, lai veģetatīvā nervu sistēma nezaudē līdzsvaru? Neaizmirsti par nakts miegu!

27 Komentāri

  1. Zinu kas ir veģetatīvā distonija.Tā mani mocīja 15 (!!!!!) gadus.Tas bija septiņdesmito gadu beigas,neviens tad vēl nebija definējis šo “zvēru”,nu vismaz lauku apvidos nē,un tu visam ciemam skaitījies vienkārši – nervu slimnieks! To negribu sīkāk aprakstīt,
    tikai varu teikt vienu- vairāk priecājaties,ļoti spēcīgi mīliet,dariet sevi ļoti ,ļoti laimīgu!Novēliet sev tādu laimi,kas jums gribas ,bet kaut kāda iemesla aizliegta.Es saslimu dēļ cilvēka kurš mani ĻOTI sāpināja,bet Dievs manā ceļā pēc ilgiem moku gadiem nolika cilvēku,kurš mani pacēla un parādīja ,ka cilvēks mīlot var darīt brīnumus un ka laimīga cilvēka priekšā visas briesmas atkāpjas.Viss pazuda pats no sevis un vēl šo baltdien! Cilvēks var darīt brīnumus ar vienu pašu vārdiņu!

    1. Kā es Jūs saprotu. Man dzīvē arī bija cilvēki,kuri noveda līdz distonijai,taču tad dzīve dāvāja cilvēku,kurš palīdzēja tikt no distonijas vaļā!

  2. Sveiki,pati sobrit cinos ar so zveru,un ar panakumiem.man palidzeja dzives apstaklu maina(kaut bija loti gruti) aizgaju no majas kura ar gimeni dzivojam,jo tur bija virene un rinki cilveki kas tevi ed,domu maina par apkartejo,sports.Daudzas lietas kas agrak man likas ka prioritate noliku divus plauktinus zemak.prioritate esmu es pati,nevis majas ,virs,esana un skriesana pa veikaliem lai tik viniem butu viss.mes sevi nodzenam līdz tam ka tiekam līdz sim zveram…stresojam par lietam kas blin ir galigi garaam…….Saudzejiet sevi tiesam miliet sevi vairak,jo tikai ja jus pasi busiet veseli un laimigi tad ari jums milie bus tadi,tam var tik pāri tik jastrada ar sevi……lai veicas

      1. Tā arī rodas veģetatīvā distonija, jo vienmēr atradīsies kāds onkulis vai tante, kuri ieknābs par kļūdām ar pieklājīgu pārgudrību 🙂

  3. Ja man ari is shi sausmiga slimiba jau 4 gadus! Censos arsteties izraksta medikamentus uz laiku palidz! Bet ka lielaks stress ta vis no sakuma!

  4. Zinu kā tas ir jo ciinijos ar miega paraliizi un vakaraa seezhot lasot par miega paraliizi iesleedzaas distonija. Mociijos ilgi bija gan pus kjermenja paraliize gan redzes zudum gan elpas truukums likaas ka mirshu. Man arsts teica atstaaj valsti jo viss vnk bruka un biju dziljaa depresijaa. Sakravaaju mantas aizbraucu uz norveegjiju viens pats. Sapratu ka viss jasaak no jauna. Nodarbinaaju sevi. Atradu jaunus draugus un mainiiju dziivee visu. Tas taa iisumaa. Peec pus otra gada viss samazinaajaas. Un esmu ticis uz kaajaam. Vieniigais ieteikums kad naak leekmes iedomaajos taa tachu tikai distonij. Spiidzini mani cik gribi es nodomaaju tapat nepiebeigsi. Un leenaam viss pargaaja. Neguleetaas naktis un visas leekmes paargaaja. Vajag sev teikt ka tas tikai no nerviem. 🙂 uzskatu ka shajaa situaacijaa ir jastraadaa ar sevi pasham un sevi pareizi jasabalansee. Taas tikai manas domas. Nevajag vinju arsteet vajag vinju nolikt kaadaa tumshaa plauktinjaa sevii kur vinja nevar tev vairs uzbrukt 🙂 Es noskanjoju sevi ka es pats esu valdnieks paar savu kjermeni nevis kkada distonija 🙂

    1. Es tieši tádá pat veidá tiku galá.Kad tuvojás lèkme,vienkárši vairs nebaidījos,sáku dziļi elpot un iestástīt,ka tie ir nervi.Un tas viss párgája bez zálèm.
      Domájiet pozitīvák un vairák mïliet sevi un viss būs ok. 🙂

    1. Paldies Iluta par šo gaismas staru! Tas deva man milzīgu ticību un nostāšanos uz izdziedināšanās ceļa! Arī es sapratu, ka eju pa aizslēgtu apli un medikamenti nav atrisinājums!

  5. Visiem varu ieteikt rekonektīvo dziedniecību un teta viļņu (teta hīlings, Theta healing) praktiķus. Abas metodes tiešām strādā un nemaz nav dārgas. Iepriekšminēto metožu praktiķi apgalvo, ka palīdzot pret visām saslimšanām un ne tikai. Man pašai pirms kāda laika izdevās ar rekonektīvo dziedniecību tikt vaļā no bailēm (ir tāda saslimšana) ļoooooti ātrā laikā un paliekoši. 🙂

  6. Ne jau dēļ citiem cilvēkiem rodas distonija, bet dēļ tā kā pats uztver to citu cilvēku. Ja Tava laime ir otrā cilvēkā, tad nekad vesels nepaliksi.

  7. Es nesaprotu ieteikumu- priecājieties- prieks, tas tomēr ir vairāk “iekšējs stāvoklis”, ja man nav, es varu iegalvot un mēģināt, bet tas nav tas. Man palīdzēja regulāra vingrināšanās pozitīvajā domāšanā un iemācīties to, ko visu mūžu borē- ko citi teiks- pretēji. “Galvenais kā man, nevis citiem”, šīs divas lietas kā trenažieris, katru dienu vairākas reizes dienā, pēc tam jau fiksē stāvokļus un maini. Gludi tas aizgāja tikai pēc pārs gadiem, pirms tam bija mēģinājumi un kritieni, zāles , diētas un terapijas.

  8. Es arī esmu saskārusies ar šo slimību. Pirmie simptomi parādījās jau 10 gadus atpakaļ, taču tiem nepievērsu uzmanību. To, ka tie bija veģetatīvās distonijas pazīmes to apjautu tikai tagad. Ar laiku tas pārgāja pats no sevis, jo – tieši tā apkārtējie to novēla vienkārši “uz nerviem” un, lai neuzskatītu mani par jukušo, es šos simptomus noignorēju un ties pārgāja paši no sevis, jo mazāk par to domāju un nomācu savas bailes.
    Līdz pāris gadus atpakaļ sākās ilglaicīgas bemiega naktis. Nekvalitatīvs miegs, trauksmes sajūta. Jutos arī nomākta. Likās depresija, pat īsti neizprazdama šī vārda patieso nozīmi. Bet normāli it kā funkcionēju. Strādāju, darbojos, tikos ar draugiem. Priecājos, smaidīju, taču arī bieži skumu. Ierāvos aliņā. Garastāvokļa maiņa bija ļoti izteikta. Jo vairāk bija patīkami cilvēki apkārt, jo bija vieglāk. Tas nenozīmē, ka vēlējos būt visu laiku kompānijā, nē. Tikai gribējās vienkāršas lietas, vienkāršus cilvēkus, kas nepārmet, nemāca, nenomāc. Bija ilgāks brīdis, kad arī distancējos no cilvēkiem. Tie bija vairāki mēneši, pat pusgads. Un tad kļuvu pavisam mierīga, nosvērta, relaksēta. Tādas nelielas panikas lēkmītes novēlu uz savu emocionālo raksturu, horoskopu u.tml., nepievērsu sevišķu uzmanību. Vienkārši domāju, ka man ik pa laikam uznāk depresija/besis (kā man tad šķita), bet tā viss kārtībā. Ar veģetatīvo distoniju to nesaistīju, jo šīs lēkmes, simptomi man izpaudās periodiski un reti. Likās, ka viss ar mani kārtībā. Tikai tādi nelieli uzliesmojumi.
    Trakākais sākās šogad. Kad it kā sliktās bezmiega naktis kļuva par pavisam bezmiega naktīm vairāku mēnešu garumā. Naktīs kopumā gulēju vien pāris saraustītas stundas. Bet neskatoties uz to visu nejutos nogurusi. Pastāvīga trauksmes sajūta. Pat nedēļas nogalēs, kad it kā vajadzētu atpūsties. Nespēju. Staigāju pa parku, skatos filmu, tiekos ar draugiem, apmeklēju pasākumus, bet nemitīga trauksmes sajūta. Saspringums. It kā kaut kas nav izdarīts, vai pavisam nav izdarīts vai ir, bet ne pietiekami labi. Pastāvīgi domāju par kaut kādām nākotnes problēmām – darbā, mājāsm ģimenē. Naktīs modos no sāpēm deniņos (kad it kā sāp galva, bet specifiski deniņu rajonā).
    Šie visi simptomi parādījās tik izteikti pēc vilšanās it kā tuvos draugos un sirdsdraugā, kā arī punktu uz i uzlika, kad sāku darbā piedzīvoju mobingu – no vadošās puses. Sākotnēji škita, ka es pārspīlēju. Taču vēlāk palasot rakstus par šo tēmu sapratu, kas tas ir un, ka tas nav normāli. Centos meklēt palīdzību personāla departamentā, kur uz šo visu skatījās caur pirkstiem. Rezultātā domāju saņemšos (šis vārds patiesībā man nekad nav paticisi, bet..) – strādāšu vairāk un tas viss pāries (darbā, bet ne veselībā). Tas viss nonāca pie tā, ka jutos pilnībā iztukšota. Galu galā darba pārslodze un mobings (izpaudās kā vārdiska pazemošana, devalvēšana) bija tas, kas noveda pie veģetatīvās distonijas simptomu pastiprināšanās.
    Nu jau papildus bezmiega naktīm svīdu katru nakti tā it kā man būtu 40 grādu temperatūra. Panikas sajūta iedomājoties vien par to, kas sagaidīs darbā. Pat sestdienas naktīs modos no domām par darbu. Nespēju vairs kontrolēt savas domas, kļuva arvien grūtāk pieņemt lēmumus. Bet ne darba lēmumus – ikdienas darba pienākumi bija tas, kas mani glāba, jo tos es zināju un darīju, rutīnas sajūta pat bija ļoti laikā. Nespēju pieņemt lēmumus savai labklājībai. Nezināju, ko darīt, lai šo izbeigtu, šo mobingu, šo fiziskās veselības traucēto sajūtu un emocionālo stāvokli. Jutos bezspēcīga. Papildus visam parādījās sirds aritmija, atviļņi no kunģa, roku trīce pie mazākām stresa situācijām, sāpes sirds apvidū, mēles tirpšana u.c.
    Meklēju palīdzību pie ģimenes ārsta, jo sapratu, ka pati netieku ar sevi galā. Nu jau kādu laiku šajā darba vietā nestrādāju, No antidepresantiem gan atteicos (jo nekad neesmu bijusi liela zāļu lietotāja, izņemot natliekamus gadījumus, protams) pagaidām dzeru tikai miega pastiprinošus līdzekļus, ko izrakstīja ģim. ārsts. Terapiju neapsveru, jo patreizējā emocionālajā stāvoklī jūtu, ka tas man būtu lieks papildus stress. Ļoti ceru saviem spēkiem iemācīties kontrolēt savas sajūtas. Tomēr ja jutīšu, ka vieglāk nekļūst – meklēšu vēl palīdzību. Un to iesaku arī citiem. Mēs esam cilvēki, ne roboti. Nenoslēpt sevī. Atrisināt.
    JO tagad es zinu, kas tas ir, kas man ir un māku izskaidrot savus simptomus. Taču tiklīdz sāku domāt par darbu un tur piedzīvoto, jūtu ka tuvojas panikas lēkme – cenšos dziļi elpot, ja esmu telpā pieeju pie atvērta loga. Apzinos, ka tā ir mana nervu sistēma, kas cīnās ar stresu. Patreiz esmu šīs cīņas-sadzīvošanas sākumā tikai un apzinos, ka tāls ceļš vēl priekšā. Taču palasot citu pieredzes zināšu, ka ar to ir iespējams sadzīvot.
    Darba jautājumu vēl neesmu atrisinājusi, jo patreiz nespēju par to domāt. Nespēju pieņemt nekādus lēmumus. Domas galvā šaudās daudz un haotiski. Zinu, ka vēlos strādāt, negribu palikt savā aliņā (kurā arī nejūtos labi). Bet došu sev mazliet vairāk laika. Plānā doma nodarboties ar jogu, vingrot. Kāds ceļojums – tuvs vai tāls, galvenais izkļūt uz laiku no šīs patreiz šķietami negatīvās vides un dot sev iespēju to atkal uzlūkot ar svaigu skatu. Un esmu sapratusi, ka nav vērts gaidīt no citiem cilvēkiem šo sapratni, kas ar mani notiek. Jo arī tas radīja stresu, kad centos kādam to iestāstīt vai sevi paskaidrot. Vislabāk to saprot tikai tie, kas ti ir piedzīvojuši. Taču informēt savus tuvos, kas ar Tevi notiek domāju, ka ir nepieciešams, nevajg paskaidrot, vienkārši informēt.
    Centīšos domāt vairāk par sevi un darīt lietas, ka manī vairo laimes sajūtu. Domāt par lietām, kas vairo laimes sajūtu. Esmu pamanījusi ka uz visa kopējā fona, jūtos diegzan mierīga, kad pavadu laiku ar saviem mājdzīvniekiem. Samīļoju, parunājos. Lasīju, ka nevajag izvairīties no vietām un lietām, kas rada šo distonijai raksturīgo baiļu sajūtu. Piemēram, ja bail iet uz veikalu, tad tieši iet uz to veikalu. Vai bailes no sabiedriskā transporta vai bailes no cilvēku pūļiem. Es tam nepiekrītu. Domāju, ka nevis vairīties no kautkā ar mērķi, bet censties ieklausīties savā organismā, lai tas pasaka priekšā ko darīt. Un nevis domāt, nedarīt to, kas man nepatīk. Bet vairāk darīt to, kas patīk. Un tad jau ar laiku pašam nemanot aizies uz to veikalu, izbrauks ar to sabiedrisko un aizies uz to Jūrmalas pludmali 🙂
    Tas ko es vēlos silti ieteikt – patiešām ieklausīties savā ķermenī. Strādāt godprātīgi, bet nepārstrādāties. Palīdzēt citiem, bet tad, ja tas nenodara pāri pašam. Es ieklausījos savā ķermenī, bija signāli, bet es tos ignorēju, līdz bija par vēlu un sajutos slikti slikti slikti. Bet jūtu, ka nav par vēlu, lai ar šo cīnītos un sadzīvotu. Nekad nav par vēlu. Pamazām. Novēlu, lai mums visiem siltas un gaišas domas, lai vairāk šo mazo laimīšu un apziņas, ka viss taču nokārtosies!

    1. Kā es Jūs saprotu, varu tikai pateikt tiem, kas to slimību uzveic, ir ļoti stipri cilvēki, man bija 17 gadus atpakaļ, un nu lieli stresi, atkal klāt, atkal cīņa…

Pievienot komentāru