Psiholoģija, Stress un depresija

Veģetatīvā distonija: pieredzes stāsti un 8 ieteikumi, kā atgūt nervu sistēmas līdzsvaru

2. Kas ir somatoformā veģetatīvā disfukcija

2no3
Foto - 123rf.com

Skaidro dr. Inga Zārde, psihiatre no Veselības centra Vivendi

Somatoforma veģetatīva disfunkcija (SVD) jeb veģetatīvā distonija ir ķermeņa funkciju un sajūtu traucējumi, kaut objektīvs un medicīniski izskaidrojams šo traucējumu iemesls netiek atrasts. Cilvēkam ir fiziskām saslimšanām līdzīgi simptomi (piemēram, smakšanas sajūta, sāpes krūtīs, svīšana, galvas reiboņi), taču, veicot klīniskos izmeklējumus, noteiktu fizisku cēloni simptomiem nav iespējams atrast.

Kas ir veģetatīvā nervu sistēma?
Ķermeņa funkcijas un iekšējos orgānus (sirdsdarbību, elpošanu, kuņģa un zarnu trakta darbību, urīna izvadi) regulē veģetatīvā nervu sistēma, kas darbojas neatkarīgi no cilvēka apzinātās kontroles. Veģetatīvā nervu sistēma iedalās 2 daļās:

– Simpātiskā nervu sistēma – sagatavo organismu aktīvai darbībai. Pārnestā nozīmē to varētu raksturot kā organisma sagatavošanos cīņai, uzbrukumam vai bēgšanai. Simpātiskajai nervu sistēmai aktivizējoties, paātrinās sirdsdarbība, sasprindzinās muskuļi un palielinās to spēks, paplašinās acu zīlītes, paātrinās vielmaiņas procesi, samazinās gremošanas sulu izdalīšanās, paplašinās elpvadi jeb bronhi. Simpātiskā nervus sistēma pastiprināti darbojas, ja cilvēks izjūt trauksmi un saspringumu.
– Parasimpātiskā nervu sistēma – sagatavo organismu mieram un atpūtai. Parasimpātiskajai nervu sistēmai aktivizējoties, palēninās sirdsdarbība, elpošana, sašaurinās elpvadi, samazinās muskuļu saspringums un spēks, sašaurinās acu zīlītes, palielinās gremošanas sulu izdalīšanās.

Kā veģetatīvo nervu sistēmu ietekmē emocijas?

Emocijas palīdz pielāgot veģetatīvās nervu sistēmas darbību cilvēka vajadzībām. Piemēram, ieraugot mežā čūsku, izjūtam bailes. Šajā brīdī aktivizējas simpātiskā nervu sistēma, organisms acumirklī ir gatavs bēgšanai. Savukārt, piesēžoties pie skaisti klāta vakariņu galda, izjūtam labsajūtu un patiku. Tas “iedarbina” parasimpātisko nervu sistēmu, un cilvēka organisms ir gatavs atslābt un mierīgi baudīt maltīti. Dažādas emocijas ir normāla un veselīga izpausme. Taču reizēm nonākam situācijās, kad savas emocijas ir grūti pieņemt, saprast un izteikt. Piemēram, darbā cilvēkam tiek uzlikti arvien vairāk un vairāk pienākumi, taču darba samaksa nemainās. Cilvēkam ne tikai pieaug slodze, bet arī spriedze, stress, neapmierinātības sajūta, varbūt pat dusmas. Neizrunājot un neatrisinot nepatīkamās emocijas, tās sāk cilvēku “grauzt” no iekšienes.

Esot nemitīgas neapmierinātības, spriedzes un pārslodzes stāvoklī, organisms visus savus spēkus sāk tērēt slodzes, stresa un spriedzes izturēšanai, darbojas “izdzīvošanas režīmā”. Aktivizējas simpātiskā nervu sistēma. Nepazināti ieslēdzas veselu ķīmisko reakciju virkne – sirdsdarbība paātrinās, asinīs lielākā daudzumā izdalās stresa hormoni, aknās atbrīvojas ķīmiska viela glikogēns, kas vēlāk pārvēršas glikozē un nodrošina organismu ar enerģiju, elpošana kļūst straujāka, lai plaušām pieplūstu vairāk skābekļa, muskuļi saspringst, lai būtu gatavi fiziskai darbībai, ja tāda būs nepieciešama, pastiprinās sviedru izdale, lai atvēsinātu ķermeni, ja gadījumā fiziska darbība patiešām tiek realizēta. Stresa un ilgstošas smagas slodzes gadījumā simpātiskā nervu sistēma tiek pārslogota. Tiek izjaukts veģetatīvās nervu sistēmas līdzsvars, kas var izraisīt visdažādākos simptomus.

Kādi ir veģetatīvās distonijas simptomi?

Biežākie simptomi ir sirdsklauves, svīšana, elpas trūkums, smakšanas sajūta, trīce, žagošanās, klepus, vēdera pūšanās, urkšķēšana, bieža caureja vai urinēšana. Dažos gadījumos var būt arī dažādu ķermeņa daļu un orgānu sāpes un smaguma vai saspringuma sajūta ķermenī.

Veģetatīvās distonijas simptomus pavada izteikta trauksme, nemiers, bezpalīdzības sajūta, bailes, bieži rodas pat panikas lēkmes. Cilvēkam ir bažas par savu veselību, aizdomas, ka varētu būt saslimis ar kādu fizisku saslimšanu. Parasti cilvēki paši aktīvi un atkārtoti meklē ārstu palīdzību, veic dažādus izmeklējumus. Taču izmeklējumu rezultāti neapstiprina aizdomas par fizisku saslimšanu. Papildus par veģetatīvās distonijas un citu stresa izraisītu slimību simptomiem lasi www.vivendicentrs.lv.

Kā diagnosticē veģetatīvo distoniju?

Ja cilvēkam ir sūdzības par savu fizisko veselību vai aizdomas, ka varētu būt saslimis ar kādu fizisku saslimšanu, pirmkārt jāveic izmeklējumi, lai pārliecinātos, vai veselības traucējumi patiešām nav saistīti ar kādu fizisku stāvokli vai saslimšanu. Ja izmeklējumi neuzrāda fizisku pataloģiju un ārsts apstiprinājis, ka pacientam nav tāda fiziska saslimšana, kas varētu izskaidrot esošos simptomus, iespējams, traucējumi saistīti ar somatoformās veģetatīvās nervu sistēmas disfunkciju jeb veģetatīvo distoniju. Šo diagnozi vislabāk var apstiprināt un vairāk informācijas sniegt ārsts, kurš specializējas šādu stāvokļu diagnosticēšanā un ārstēšanā – psihiatrs vai psihoterapeits.

Kā ārstē veģetatīvo distoniju?

Katrs cilvēks var izvēlēties sev piemērotāko ārstēšanas veidu. Ja gribas ātru pašsajūtas uzlabošanos, ir vērts sākt lietot antidepresantus. Mūsdienās ir pieejami antidepresanti, kas neizraisa būtiskas blakusparādības, ir droši un efektīvi. Antidepresanti neizraisa atkarību. Ārsts psihiatrs var palīdzēt izvēlēties piemērotākos antidepresantus, izskaidrot, kā terapija uzsākama, turpināma un pārtraucama. Terapijas kurss ar antidepresantiem parasti ilgst vairākus mēnešus. Diemžēl, ja nekas nemainās cilvēka ikdienā, domāšanā, pieejā dzīvei un attiecībām ar cilvēkiem, pārtraucot lietot antidepresantus, simptomi pēc laika var atjaunoties ar jaunu sparu.

Efektīva veģetatīvās distonijas ārstēšanas metode ir psihoterapija. Psihoterapija palīdz cilvēkam saprast, ko viņš domā par sevi, pasauli un citiem cilvēkiem. Psihoterapijā tiek meklēti cēloņi problēmām, kuru dēļ cilvēkam ir radušies nepatīkamie simptomi. Psihoterapijā tiek izpētīta pacienta personība, attiecību veidošanas modelis ar citiem, reaģēšanas veids dažādās situācijās. Psihoterapija palīdz izprast sava ķermeņa sajūtas un izpausmes trauksmes brīdī un iemāca neuztvert tās kā bīstamas. Psihoterapija palīdz atgūt spēju pilnvērtīgi baudīt dzīvi un priecāties par to!

Nopietnu un izteikti traucējošu veģetatīvās distonijas simptomu gadījumā visiedarbīgākā ir antidepresantu un psihoterapijas kombinācija.

Vieglu simptomu gadījumā palīdzēt var alternatīvas palīdzības metodes – meditācija, fizioprocedūras, vingrošana, adatu terapija, joga.

  1. Pieredzes stāsts
  2. Kas ir somatoformā veģetatīvā disfukcija
  3. Ko darīt, lai veģetatīvā nervu sistēma nezaudē līdzsvaru? Neaizmirsti par nakts miegu!

36 Komentāri

  1. Zinu kas ir veģetatīvā distonija.Tā mani mocīja 15 (!!!!!) gadus.Tas bija septiņdesmito gadu beigas,neviens tad vēl nebija definējis šo “zvēru”,nu vismaz lauku apvidos nē,un tu visam ciemam skaitījies vienkārši – nervu slimnieks! To negribu sīkāk aprakstīt,
    tikai varu teikt vienu- vairāk priecājaties,ļoti spēcīgi mīliet,dariet sevi ļoti ,ļoti laimīgu!Novēliet sev tādu laimi,kas jums gribas ,bet kaut kāda iemesla aizliegta.Es saslimu dēļ cilvēka kurš mani ĻOTI sāpināja,bet Dievs manā ceļā pēc ilgiem moku gadiem nolika cilvēku,kurš mani pacēla un parādīja ,ka cilvēks mīlot var darīt brīnumus un ka laimīga cilvēka priekšā visas briesmas atkāpjas.Viss pazuda pats no sevis un vēl šo baltdien! Cilvēks var darīt brīnumus ar vienu pašu vārdiņu!

    1. Kā es Jūs saprotu. Man dzīvē arī bija cilvēki,kuri noveda līdz distonijai,taču tad dzīve dāvāja cilvēku,kurš palīdzēja tikt no distonijas vaļā!

  2. Sveiki,pati sobrit cinos ar so zveru,un ar panakumiem.man palidzeja dzives apstaklu maina(kaut bija loti gruti) aizgaju no majas kura ar gimeni dzivojam,jo tur bija virene un rinki cilveki kas tevi ed,domu maina par apkartejo,sports.Daudzas lietas kas agrak man likas ka prioritate noliku divus plauktinus zemak.prioritate esmu es pati,nevis majas ,virs,esana un skriesana pa veikaliem lai tik viniem butu viss.mes sevi nodzenam līdz tam ka tiekam līdz sim zveram…stresojam par lietam kas blin ir galigi garaam…….Saudzejiet sevi tiesam miliet sevi vairak,jo tikai ja jus pasi busiet veseli un laimigi tad ari jums milie bus tadi,tam var tik pāri tik jastrada ar sevi……lai veicas

      1. Tā arī rodas veģetatīvā distonija, jo vienmēr atradīsies kāds onkulis vai tante, kuri ieknābs par kļūdām ar pieklājīgu pārgudrību 🙂

  3. Ja man ari is shi sausmiga slimiba jau 4 gadus! Censos arsteties izraksta medikamentus uz laiku palidz! Bet ka lielaks stress ta vis no sakuma!

  4. Zinu kā tas ir jo ciinijos ar miega paraliizi un vakaraa seezhot lasot par miega paraliizi iesleedzaas distonija. Mociijos ilgi bija gan pus kjermenja paraliize gan redzes zudum gan elpas truukums likaas ka mirshu. Man arsts teica atstaaj valsti jo viss vnk bruka un biju dziljaa depresijaa. Sakravaaju mantas aizbraucu uz norveegjiju viens pats. Sapratu ka viss jasaak no jauna. Nodarbinaaju sevi. Atradu jaunus draugus un mainiiju dziivee visu. Tas taa iisumaa. Peec pus otra gada viss samazinaajaas. Un esmu ticis uz kaajaam. Vieniigais ieteikums kad naak leekmes iedomaajos taa tachu tikai distonij. Spiidzini mani cik gribi es nodomaaju tapat nepiebeigsi. Un leenaam viss pargaaja. Neguleetaas naktis un visas leekmes paargaaja. Vajag sev teikt ka tas tikai no nerviem. 🙂 uzskatu ka shajaa situaacijaa ir jastraadaa ar sevi pasham un sevi pareizi jasabalansee. Taas tikai manas domas. Nevajag vinju arsteet vajag vinju nolikt kaadaa tumshaa plauktinjaa sevii kur vinja nevar tev vairs uzbrukt 🙂 Es noskanjoju sevi ka es pats esu valdnieks paar savu kjermeni nevis kkada distonija 🙂

    1. Es tieši tádá pat veidá tiku galá.Kad tuvojás lèkme,vienkárši vairs nebaidījos,sáku dziļi elpot un iestástīt,ka tie ir nervi.Un tas viss párgája bez zálèm.
      Domájiet pozitīvák un vairák mïliet sevi un viss būs ok. 🙂

    1. Paldies Iluta par šo gaismas staru! Tas deva man milzīgu ticību un nostāšanos uz izdziedināšanās ceļa! Arī es sapratu, ka eju pa aizslēgtu apli un medikamenti nav atrisinājums!

    2. Šīs sajūtas pusotra gada laika mani verdzināja. Tā kā nebija iespēju doties pie ārstiem un esmu ļoti noslēgta, savas problēmas nespēju nevienam pastāstīt. Vienmēr jauka, smaidīga, patīkama, gudra tikai pati nesapratu vai kādreiz vēl būšu normāla, mierīga, patiesi smaidoša.
      Palīdzība sākās tanī brīdī kad bija visgrūtāk un biju spiesta izstāstīt savu nemieru Palīdzēt centās visnegaidītākie cilvēki un visnegaidītākajos veidos. Lai cik jocīgi nebūtu, mans pēdējā laika pārspīlētais jutīgums pret apkārtējiem cilvēkiem un vajadzība viņus atbalstīt deva viņiem vajadzību atbalstīt mani.
      Ļoti palīdzēja sava stāvokļa apzināšana un spēja pateikt šīm sajūtām “jā jūs esat bet tas nav galvenais manā dzīvē, tajā ir daudz kas labs un skaists, dzīvojiet pašas savu dzīvi es dzīvošu savu un par jums nelikšos ne zinis'”. Tā viņas atkāpās, es atkal iepazīstu mieru.

  5. Visiem varu ieteikt rekonektīvo dziedniecību un teta viļņu (teta hīlings, Theta healing) praktiķus. Abas metodes tiešām strādā un nemaz nav dārgas. Iepriekšminēto metožu praktiķi apgalvo, ka palīdzot pret visām saslimšanām un ne tikai. Man pašai pirms kāda laika izdevās ar rekonektīvo dziedniecību tikt vaļā no bailēm (ir tāda saslimšana) ļoooooti ātrā laikā un paliekoši. 🙂

  6. Ne jau dēļ citiem cilvēkiem rodas distonija, bet dēļ tā kā pats uztver to citu cilvēku. Ja Tava laime ir otrā cilvēkā, tad nekad vesels nepaliksi.

  7. Es nesaprotu ieteikumu- priecājieties- prieks, tas tomēr ir vairāk “iekšējs stāvoklis”, ja man nav, es varu iegalvot un mēģināt, bet tas nav tas. Man palīdzēja regulāra vingrināšanās pozitīvajā domāšanā un iemācīties to, ko visu mūžu borē- ko citi teiks- pretēji. “Galvenais kā man, nevis citiem”, šīs divas lietas kā trenažieris, katru dienu vairākas reizes dienā, pēc tam jau fiksē stāvokļus un maini. Gludi tas aizgāja tikai pēc pārs gadiem, pirms tam bija mēģinājumi un kritieni, zāles , diētas un terapijas.

  8. Es arī esmu saskārusies ar šo slimību. Pirmie simptomi parādījās jau 10 gadus atpakaļ, taču tiem nepievērsu uzmanību. To, ka tie bija veģetatīvās distonijas pazīmes to apjautu tikai tagad. Ar laiku tas pārgāja pats no sevis, jo – tieši tā apkārtējie to novēla vienkārši “uz nerviem” un, lai neuzskatītu mani par jukušo, es šos simptomus noignorēju un ties pārgāja paši no sevis, jo mazāk par to domāju un nomācu savas bailes.
    Līdz pāris gadus atpakaļ sākās ilglaicīgas bemiega naktis. Nekvalitatīvs miegs, trauksmes sajūta. Jutos arī nomākta. Likās depresija, pat īsti neizprazdama šī vārda patieso nozīmi. Bet normāli it kā funkcionēju. Strādāju, darbojos, tikos ar draugiem. Priecājos, smaidīju, taču arī bieži skumu. Ierāvos aliņā. Garastāvokļa maiņa bija ļoti izteikta. Jo vairāk bija patīkami cilvēki apkārt, jo bija vieglāk. Tas nenozīmē, ka vēlējos būt visu laiku kompānijā, nē. Tikai gribējās vienkāršas lietas, vienkāršus cilvēkus, kas nepārmet, nemāca, nenomāc. Bija ilgāks brīdis, kad arī distancējos no cilvēkiem. Tie bija vairāki mēneši, pat pusgads. Un tad kļuvu pavisam mierīga, nosvērta, relaksēta. Tādas nelielas panikas lēkmītes novēlu uz savu emocionālo raksturu, horoskopu u.tml., nepievērsu sevišķu uzmanību. Vienkārši domāju, ka man ik pa laikam uznāk depresija/besis (kā man tad šķita), bet tā viss kārtībā. Ar veģetatīvo distoniju to nesaistīju, jo šīs lēkmes, simptomi man izpaudās periodiski un reti. Likās, ka viss ar mani kārtībā. Tikai tādi nelieli uzliesmojumi.
    Trakākais sākās šogad. Kad it kā sliktās bezmiega naktis kļuva par pavisam bezmiega naktīm vairāku mēnešu garumā. Naktīs kopumā gulēju vien pāris saraustītas stundas. Bet neskatoties uz to visu nejutos nogurusi. Pastāvīga trauksmes sajūta. Pat nedēļas nogalēs, kad it kā vajadzētu atpūsties. Nespēju. Staigāju pa parku, skatos filmu, tiekos ar draugiem, apmeklēju pasākumus, bet nemitīga trauksmes sajūta. Saspringums. It kā kaut kas nav izdarīts, vai pavisam nav izdarīts vai ir, bet ne pietiekami labi. Pastāvīgi domāju par kaut kādām nākotnes problēmām – darbā, mājāsm ģimenē. Naktīs modos no sāpēm deniņos (kad it kā sāp galva, bet specifiski deniņu rajonā).
    Šie visi simptomi parādījās tik izteikti pēc vilšanās it kā tuvos draugos un sirdsdraugā, kā arī punktu uz i uzlika, kad sāku darbā piedzīvoju mobingu – no vadošās puses. Sākotnēji škita, ka es pārspīlēju. Taču vēlāk palasot rakstus par šo tēmu sapratu, kas tas ir un, ka tas nav normāli. Centos meklēt palīdzību personāla departamentā, kur uz šo visu skatījās caur pirkstiem. Rezultātā domāju saņemšos (šis vārds patiesībā man nekad nav paticisi, bet..) – strādāšu vairāk un tas viss pāries (darbā, bet ne veselībā). Tas viss nonāca pie tā, ka jutos pilnībā iztukšota. Galu galā darba pārslodze un mobings (izpaudās kā vārdiska pazemošana, devalvēšana) bija tas, kas noveda pie veģetatīvās distonijas simptomu pastiprināšanās.
    Nu jau papildus bezmiega naktīm svīdu katru nakti tā it kā man būtu 40 grādu temperatūra. Panikas sajūta iedomājoties vien par to, kas sagaidīs darbā. Pat sestdienas naktīs modos no domām par darbu. Nespēju vairs kontrolēt savas domas, kļuva arvien grūtāk pieņemt lēmumus. Bet ne darba lēmumus – ikdienas darba pienākumi bija tas, kas mani glāba, jo tos es zināju un darīju, rutīnas sajūta pat bija ļoti laikā. Nespēju pieņemt lēmumus savai labklājībai. Nezināju, ko darīt, lai šo izbeigtu, šo mobingu, šo fiziskās veselības traucēto sajūtu un emocionālo stāvokli. Jutos bezspēcīga. Papildus visam parādījās sirds aritmija, atviļņi no kunģa, roku trīce pie mazākām stresa situācijām, sāpes sirds apvidū, mēles tirpšana u.c.
    Meklēju palīdzību pie ģimenes ārsta, jo sapratu, ka pati netieku ar sevi galā. Nu jau kādu laiku šajā darba vietā nestrādāju, No antidepresantiem gan atteicos (jo nekad neesmu bijusi liela zāļu lietotāja, izņemot natliekamus gadījumus, protams) pagaidām dzeru tikai miega pastiprinošus līdzekļus, ko izrakstīja ģim. ārsts. Terapiju neapsveru, jo patreizējā emocionālajā stāvoklī jūtu, ka tas man būtu lieks papildus stress. Ļoti ceru saviem spēkiem iemācīties kontrolēt savas sajūtas. Tomēr ja jutīšu, ka vieglāk nekļūst – meklēšu vēl palīdzību. Un to iesaku arī citiem. Mēs esam cilvēki, ne roboti. Nenoslēpt sevī. Atrisināt.
    JO tagad es zinu, kas tas ir, kas man ir un māku izskaidrot savus simptomus. Taču tiklīdz sāku domāt par darbu un tur piedzīvoto, jūtu ka tuvojas panikas lēkme – cenšos dziļi elpot, ja esmu telpā pieeju pie atvērta loga. Apzinos, ka tā ir mana nervu sistēma, kas cīnās ar stresu. Patreiz esmu šīs cīņas-sadzīvošanas sākumā tikai un apzinos, ka tāls ceļš vēl priekšā. Taču palasot citu pieredzes zināšu, ka ar to ir iespējams sadzīvot.
    Darba jautājumu vēl neesmu atrisinājusi, jo patreiz nespēju par to domāt. Nespēju pieņemt nekādus lēmumus. Domas galvā šaudās daudz un haotiski. Zinu, ka vēlos strādāt, negribu palikt savā aliņā (kurā arī nejūtos labi). Bet došu sev mazliet vairāk laika. Plānā doma nodarboties ar jogu, vingrot. Kāds ceļojums – tuvs vai tāls, galvenais izkļūt uz laiku no šīs patreiz šķietami negatīvās vides un dot sev iespēju to atkal uzlūkot ar svaigu skatu. Un esmu sapratusi, ka nav vērts gaidīt no citiem cilvēkiem šo sapratni, kas ar mani notiek. Jo arī tas radīja stresu, kad centos kādam to iestāstīt vai sevi paskaidrot. Vislabāk to saprot tikai tie, kas ti ir piedzīvojuši. Taču informēt savus tuvos, kas ar Tevi notiek domāju, ka ir nepieciešams, nevajg paskaidrot, vienkārši informēt.
    Centīšos domāt vairāk par sevi un darīt lietas, ka manī vairo laimes sajūtu. Domāt par lietām, kas vairo laimes sajūtu. Esmu pamanījusi ka uz visa kopējā fona, jūtos diegzan mierīga, kad pavadu laiku ar saviem mājdzīvniekiem. Samīļoju, parunājos. Lasīju, ka nevajag izvairīties no vietām un lietām, kas rada šo distonijai raksturīgo baiļu sajūtu. Piemēram, ja bail iet uz veikalu, tad tieši iet uz to veikalu. Vai bailes no sabiedriskā transporta vai bailes no cilvēku pūļiem. Es tam nepiekrītu. Domāju, ka nevis vairīties no kautkā ar mērķi, bet censties ieklausīties savā organismā, lai tas pasaka priekšā ko darīt. Un nevis domāt, nedarīt to, kas man nepatīk. Bet vairāk darīt to, kas patīk. Un tad jau ar laiku pašam nemanot aizies uz to veikalu, izbrauks ar to sabiedrisko un aizies uz to Jūrmalas pludmali 🙂
    Tas ko es vēlos silti ieteikt – patiešām ieklausīties savā ķermenī. Strādāt godprātīgi, bet nepārstrādāties. Palīdzēt citiem, bet tad, ja tas nenodara pāri pašam. Es ieklausījos savā ķermenī, bija signāli, bet es tos ignorēju, līdz bija par vēlu un sajutos slikti slikti slikti. Bet jūtu, ka nav par vēlu, lai ar šo cīnītos un sadzīvotu. Nekad nav par vēlu. Pamazām. Novēlu, lai mums visiem siltas un gaišas domas, lai vairāk šo mazo laimīšu un apziņas, ka viss taču nokārtosies!

    1. Kā es Jūs saprotu, varu tikai pateikt tiem, kas to slimību uzveic, ir ļoti stipri cilvēki, man bija 17 gadus atpakaļ, un nu lieli stresi, atkal klāt, atkal cīņa…

  9. Es šo slimību nevaru kontrolēt, tas vienkārši nāk virsū. Man tā saasinājas rudenī .paliek sausa mute,svīstu ,bailes, pati nezinu no kā .Gribas raudāt,domāšanas nekādas ,nogurums tāds ka nevaru pat paiet gribas gulēt.Naktīs trīces ,liekas ka vis organisms trīc .Lietoju antidepresantus un tāpat tas ik pareizi atgrižas.to nevar kontrolēt to nevar izarstēt tas atgrižas ,ja tā ir veģetatīvā distonija ar to ir jāsadzīvo .Nevienam nenovēlu to .

    1. Man arī bija tāpat kā Tev sausa mute, sviedri, iekšējais satraukums ne no kā.
      Pēc 2 antidepresantu tabletēm sapratu, ka viņas mani ietekmē, it kā kaut cik nomierina, bet tajā pašā laikā padara par bezspēcīgāku, vienaldzīgāku pret daudzām lietām, pārtraucu viņas dzert, centos neatcerēties tās nepatīkamās izjūtas, sāku pie pirmās izdevības doties pie miera, centos vairāk sevi lutināt ar šokolādi un auglīšiem – tiku vaļā 2.5 mēnešos. Cenšos cilvēku negatīvumu uztvert vienkāršāk un ar to distroniju toč netaisos sadzīvot. Grūtāk bija tad, kad paliec viens, bet man ir taksītis, ar to kad parunājies arī paliek vieglāk…:)

  10. Pirms pāris mēnešiem, darbā esot, pie datora sāku just, ka pēkšņi palēninās elpošana un sāk reibt galva, kritu tādā ka panikā, jo nekad nekas tāds man nav noticis. Dzīvē esmu diezgan emocionāls un ar augstām presībām gan pret sevi, gan apkārtējiem. Tā rezultātā ikdienā kā standartā daudz neapzināti un apzināti besos, daudz kas krīt uz nerviem, kaitina. Ir bijušas darba vietas ar liela stresa apstākļiem. Tas, ka tas noveda pie tās panikas lēkmes atskārtu tikai pāris dienas pēc lēkmes. Pirmās dienas pēc lēkmes, paņēmu darbā pāris brīvdienas, jutos labi, ik pa laikam itkā sāku just, ka uznāk dīvaina sajūta, ko centos ignorēt. Kad atgriezos darbā, braucot ar mašīnu pa ceļam uz darbu, šķiet pārņēma klaustrofobiska sajūta, kā iesprostotam konservu bundžā. Vēru vaļā logu, nometu cepuri, šali uz benķa, lai justos brīvāk. Nokļuvu darbā, vis bija ok. Pēkšņi darbā pēc viena kolēģa komentāriem par to, kas ar mani bija iepriekš noticis, galvā pārņēma atkal tāda kā panikas sajūta, vai ar mani vis ir kārtībā? saruna beidzās, kļuva labāk… pēc tam un vēl pāris komentārā neminētu sīkumu dēļ sāku apzināt, ka to, kā es jutos tās dienas, es spēju kontrolēt ar prātu, domāšanu . Kad sliktāk paliek, kāpēc palika labāk….. Intereses pēc googlē iemetu vārdu salikumu – “Nervu sabrukums”, un dēļ tā arī uzgāju un uzzināju par šo slimību “Veģetatīvā distonija”. Lasot par tās pazīmēm, es lasīju burts burtā ar to, ko esmu piedzīvojis – un pats galvenais, šis brīdis bija tas, kritiskais brīdis, kad es aptvēru, ka ar mani vis kārtībā, galvenais ir strādāt ar sevi. Biju pie šīs slimības speciālista, kas nosūtīja uz dažāda veida analīzēm, lai izslēgtu jebkādas citas slimības – ar to vis ok, nekas slikts ar mani nebija, nopietnākais, tas, ka D vitamīna trūkums, kas arī ietekmē nervu sistēmu. To sāku lietot. Pats galvenais, ka es pats jau pašā sākumā apzināju konkrēto slimību un visas problēmas saistībā ar to, es pat pie ārsta jau pats devos ar diagnozi un risinājumiem, kas ir nepieciešami man, kā pēdējo minot psihologu utt.. Un viņa to tikai apstiprināja. Psihalogu, gan neizmantoju.

    Cilvēki ir dažādi, kā dzirdēju lielākoties ar šo slimību saskaras sievietes, jo iespējams vīrieši par to ir noslēgtāki. Bet, ja vēlaties sev palīdzēt un kauto mainīt, mainiet savu domāšanu, apziniet, to, kas Jums dzīvē visvairāk traucē un izvairieties no tā, domājiet pozitīvi, lieciet uz nenozīmīgām lietām mīksto, sāciet priecāties par to, kas Jums ir, nevis bēdāties par to, kā Jums nav. Nedrīkst padoties, jādomā, jādomā pozitīvi. Tas reāli strādā un palīdz.

  11. Pēdējā laikā parādās svīšana galvas daļā, jūtos it kā būtu mazgājusi matus…. Tas varētu būt saistīts ar veģetatīvo distoniju?

  12. Man ir tikai 22 gadi bet jau apmeram pus gadu mokos ar Vegetatīvo distoniju kautgan neviens arsts man nav vel to apstiprinajis,bet izejot visas parbaudes pie arsta viss ir kartība tikai D vitamina trukums organisma! Manai masai un manai māsīcai ari ir vegetatīva distonija bet tagad vinam vis ir kartiba jo dzer psihoterapeita izrakstitas zales bet es vel gaidu savu pierakstu pie arsta 🙂 es loti ceru ka vis būs kārtībā,jo nekad nevarēju iedomāties kā tas ir ,bet tas ir vienkarši šausmīgi ! Meiginu sevi uzmundrinat un daudz smieties bet nekas nepalidz.Māsa meigina mani nomierināt jo vinai viss kartiba zales vinai palīdzēja! Es nevienam nenovēlētu nekad nekamtādam iet cauri! Cik negulētas naktis,trauksmes sajūta,slikta dūša,elpas trūkums,bailes kad notiks vissliktakais ko vien vari iedomaties,trīceklis kas nak virsu un liekas ka Tulit nokritīsi! Patsvriesmigakais ka Tu nezini ko darīt tada nemiera sajuta staigaju pa maju un domaju visulaiku kam lai pazvana kam lai pazvana.:( Tākā dzīvoju ārzemēs un mans vīrs strādā nakts maińas tad ir daudz grūtāk jo palieku viena 🙁 Un nav neviens Tuvais cilveks kuru pasaukt janu kas ! Masa mani mierina saka lai ieskaidroju sev ka ta ir tikai distonija un ka nekas slikts nenotiks,bet es joprojam nevaru aprast pie sis domas! Kapec man? Vai tiesam ta ir distonija? Sie ir galvenir jautajumi ko sev uzdodu! Tapec Dariet laimigus savus Tuvos un lai arī kadas problemas dzive butu ar visu var tikt gala nepadodaties stresam jo no stresa rodas visas problemas:)

  13. Es arī mokos ar šo slimību pusgadu. Dzeru zāles, ko izrakstīja neirologs. Itka labāk. Vai kādam kas slimo ar veģetatīvā distoniju, ir bērni? Man ir grūti dzīvot sev un laiku veltīt sev, ja 50% laikā aizņem man meitiņa, vinai ir 2 gadus veca. Vai kādam ir sanācis tik vaļā no šis slimības, kam ir bērni. Man viss sākas ar to ka saslimu ar vēderā vīrusu, nācās braukt uz slimnīcu un atstāt ar slimu vecomāti manu bērnu. No tā laikā es nespēju ne lasīt, ne ēst taisīt, ne iet ārā no mājās bez vīra uzraudzības. Esmu nometusi 15 kg. Apetītes nav. Nevaru ne ēst, ne gulēt normāli. Laba zina ir tik tāda, ka man mērķis ir tikt vaļā no tas slimības, ziņu ka viņu paveikšu. Pāris dienas atpakaļ, mana mamma piedāvāja viņai palīdzēt izmazgāt grīdas pie viņas darba, es piekrītu. Aizejot pie viņas, bez zālēm es tur uz grīdas kur paliktu. Ārprāts. Ziņu la no šis slimības nevar nomirt, bet sajukt prātā var. Bija viena diena, ka savai mammai telefoniski pateicu, ka manis vairs nebūs, ja rīt piedzīvošu atkal to pašu. Viss bij labi tajā diena, jo bijām iepriekšējā diena pie neirologa. Ar zāļu palīdzību esmu vēl šeit.

Pievienot komentāru