Psiholoģija, Stress un depresija

Atzīties neglītākajās izjūtās. Patiess stāsts par pēcdzemdību depresiju

1. Kā sapratāt, ka jums ir pēcdzemdību depresija?

1no7
Foto - Marta Purmale

“Pasaulē bija nācis mūsu pirmais bērniņš. Prāvs, vesels un ļoti gaidīts – vissvarīgākie priekšnoteikumi, lai varētu justies laimīga, taču man visu laiku gribējās raudāt, pēkšņi šķita, ka dzīvei nav jēgas,” atklāj Elīna Brila. Viņa ir pārvērtējošā konsultante, dibinājusi Labo domu pieturu, kur ļoti daudziem palīdzējusi tikt galā ar smagiem pārdzīvojumiem un situācijām. Zināšanas un pieredze psiholoģijas jomā diemžēl pašu nepasargāja no iestigšanas depresīvās izjūtās pēcdzemdību periodā, tomēr ļāva tās diezgan ātri apjaust un pievarēt.

Šāda diagnoze man nekad nav noteikta, taču par pēcdzemdību depresiju esmu daudz lasījusi, tāpēc ir pilnīgi skaidrs, ka man bija ļoti daudz tai raksturīgu simptomu. Ja būtu devusies pie ārsta, visticamāk, man būtu šī diagnoze, taču tik tālu netiku, jo pati sāku kārpīties laukā no nomācošā stāvokļa.

Ko tik’ dzīvē nav nācies piedzīvot, bet ar šādām izjūtām ne reizi nebiju saskārusies. Protams, man bijis emocionāli slikti un grūti, tomēr depresīvas izjūtas ir kas pilnīgi cits. Tās nav iespējams kontrolēt, tās rodas bez loģiska iemesla. Kaut gan tikko bija piedzimis mūsu ļoti gaidītais bērniņš, man pilnīgi izzuda dzīvesprieks un visu laiku gribējās raudāt. Tiešām visu laiku. Kolīdz vīrs izgāja no palātas, izplūdu asarās. Par ko? Mani nomāca neizskaidrojamas, fundamentālas skumjas par dzīves jēgu. Agrāk, pat sarežģītajos pusaudzes gados, par to nebiju aizdomājusies. Piemēram, gāju pastaigā ar bērnu ratiņos, ārā spīdēja saule, viss skaisti un jauki, taču pēkšņi ieraudzīju pretī nākam sirmgalvi un atkal kaklā uzkāpa kamols. Bērns ir piedzimis, bet, redz, kāds viņš kļūs! Vienkārši novecos, un viss. Kāda tam jēga?

Brīžiem izjūtas bija tik nospiedošas, ka gribējās tikai gulēt un neko nedarīt. Kāda jēga ģērbt bērnu un iet ārā? Kāda jēga kārtot māju? Kāda jēga gatavot ēst? Nekam nav jēgas.

Ar prātu sapratu, ka šīs domas ir muļķīgas, pilnīgs bezsakars, tomēr tās atkal un atkal piepeši izlīda no psihes un neizskaidrojamā veidā pārņēma savā varā. Depresiju bieži salīdzina ar caureju, jo ne vienā, ne otrā gadījumā nelīdz frāze “Saņemies!”. Tas tiešām nav iespējams, jo drūmās izjūtas nāk virsū, vai to gribi vai ne. Mani it kā ieskāva tumšs mākonis, kas visu lika skatīt melnās krāsās.

[la_adsense]

  1. Kā sapratāt, ka jums ir pēcdzemdību depresija?
  2. Kāds varēja būt nospiedošo izjūtu cēlonis?
  3. Līdzīgas epizodes piedzīvo daudzas. Kāpēc, jūsuprāt, personāls mēdz būt tik neiejūtīgs?
  4. Kā cīnījāties pret depresīvajām izjūtām?
  5. Vai kaut ko mainījāt ikdienā, lai justos labāk?
  6. Laužam mītus
  7. Īsumā

Pievienot komentāru