Personība, Psiholoģija

Uzasināt iekšējo redzi. Intervija ar ķirurgu un psihoterapeitu Jāni Ozolu, kurš galvassāpes ārstē ar reiki

Foto - Marta Purmale

Kādreizējais Rīgas 1. slimnīcas direktors un domes deputāts Jānis Ozols savulaik bija viens no pamanāmākajiem Latvijas ceļa politiķiem, taču pusmūžā viņa dzīve apgriezās kājām gaisā – nebija vairs ne darba, ne politiskās karjeras, turklāt pievienojās vientuļā tēva statuss. Depresiju un personisko krīzi viņš uzveica – tagad Jānis konsultē pacientus savā psihoterapeita praksē, veiksmīgi izmantojot zināšanas astroloģijā un reiki metodē, un lepojas ar meitas sasniegumiem.

Satiekamies karstā dienā Jūrmalā. Saruna notiek Sociālās integrācijas valsts aģentūras rehabilitācijas centra pagalmā – tobrīd Jānis šajā iestādē uzlabo veselību, jo savulaik ir piedalījies Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanā. Tas nav palicis bez sekām.

Kā nonāci Černobiļā?

Vienkārši tā sanāca. Bija 1986. gads, jauks piektdienas vakars. Es trāpījos uz Černobiļu vedamo vidū, jo iepriekš biju dienējis padomju armijā: 1976. gadā beidzu augstskolu, un tolaik arī pēc augstskolas iesauca uz pāris gadiem kā virsniekus. Tas trāpījās laikā, kad padomju armija tikko bija iegājusi Afganistānā, iesaukums bija diezgan liels. Es tolaik vēl strādāju laukos, visādi bēguļoju, bet mani noķēra. Kāds draugs atrada vienu kara komisariāta kadru daļas virsnieku, ar kuru kopā man bija dramatiski jāpiedzeras. Par to viņš man izkārtoja dienesta vietu Rīgā – Sužos, aiz Ķīšezera, tā dēvētajā kadrētajā daļā, kas miera laikā ir nepilnā sastāvā, bet ko kara gadījumā iesauc. Tā bija civilās aizsardzības daļa, paredzēta dažādu objektu – VEF, vagonu rūpnīcas un citu – glābšanai atomkara gadījumā. Mācībās izspēlēja dažādas situācijas, piemēram, kā mums jārīkojas, ja Rīgas HES dambim uzmet atombumbu.

Tātad teorētiski bijāt apmācīti tieši tādām situācijām, kāda bija Černobiļā?

Mācību bija daudz, bet sapratu vienu lietu: ja karš, vienīgā cerība būtu iesauktie civilisti, jo virsnieki, kas dienēja šādās kadrētajās daļās, jebkādai reālai rīcībai bija absolūti nederīgi. (Smejas.)

Pēc dembeļa paliku mobilizācijas sarakstos un nonācu Černobiļā. Pirmajās nedēļās pārliecinājos, ka mans pieņēmums bija ļoti precīzs: mēs teju vai vienīgie bijām kaut cik derīgi, kaut vai lai paši izdzīvotu. Kadru virsnieki sāka ieviest kazarmu kārtību – lai teltis būtu vienā līnijā, tumbočkas dežūru… Tas nozīmēja, ka divi sēž pie tumbočkas, uz kuras nolikts telefons, un vienkārši laiž muļķi. Arī man, tolaik medicīnas zinātņu kandidātam, kopā ar kādu Politehniskā institūta zinātņu kandidātu bija jādežurē pie tumbočkas, bet labums bija vismaz tāds, ka tad nebija jāiet ar lāpstu šķipelēt radioaktīvos atkritumus. Taču tos nesaelpoties nemaz nebija iespējams. Neviens vesels no turienes neatgriezās, lai kā lielītos. Dzīvojām vienā teltī ar Zatleru (bijušais Valsts prezidents, ārsts traumatologs Valdis Zatlers – red.), viņš ilgi teica, ka viņam nekas nekaiš, bet… Visiem černobiliešiem ir aknu un asinsvadu, skrimšļu un saistaudu bojājumi un, protams, bojāta imūnsistēma. Šie četru sistēmu bojājumi var izpausties jebkurā rumpja vietā. Man jau bija labi – kad strādāju slimnīcā, ilgi savas veselības problēmas risināju darba laikā un darbavietā. Kad to vairs nevarēju, sāku braukāt pa rehabilitācijas iestādēm.

Kad atgriezies no Černobiļas, ņēmi rokās skalpeli un strādāji ķirurģijā?

Kad man bija 18 gadu, mani interesēja psihiatrija – tāda vārda psihoterapija Padomju Savienībā nebija. Otrajā kursā, sākot strādāt par sanitāru, ieraudzīju, kas ir padomju psihiatrija. Apetīte pazuda, bet kaut ko vajadzēja darīt. Nodomāju kļūt par lauku ārstu – nojautu, ka citāda karjera nespīd, jo biju no represēto ģimenes, pats politiski nevēlams, jo man jau skolas gados patika izrunāties par to, par ko nedrīkstēja. Prātoju, ko man vajadzētu mācēt, – uzlikt ģipsi, sašūt brūci… Aizgāju uz ķirurģiju. Strādājot par feldšeri operāciju zālē, sašuvu vienu brūci, otru, un tā lieta aizgāja… ceturtdaļgadsimta garumā. Četrus gadus nostrādāju laukos, tad bija divi gadi armijā. Paralēli dienestam naktīs dežurēju kā ķirurgs 4. slimnīcā, kuras tagad vairs nav. Tas bija jocīgi – ierados ar zvaigzni pierē uz nakts dežūru un no rīta braucu atpakaļ uz Sužiem. (Smejas.)

Tad pēkšņi nāca piedāvājums studēt aspirantūrā Maskavā. Man bija dotas divas dienas laika, lai savāktu dokumentus un aizbrauktu. Ģimene – gan vecāki, gan sieva – mani atbalstīja, un es aizbraucu. Pēc trim gadiem atgriezos kā medicīnas zinātņu kandidāts ar aizstāvētu disertāciju. Tās temats – asiņu komponentu pārmaiņas žultsceļu nosprostojuma gadījumā. Vispār ļoti interesants temats, man bija interesanta formula, kā noteikt operācijas riskus, daudz kam nācās izurbties cauri, lai pats kļūtu gudrāks medicīnā. Atgriezos mājās. Biju konkurētspējīgs – uz jebkuru amatu varēju startēt ar paātrinājumu. Tomēr izrādījās, ka man nav darba. Operējošu ķirurgu ar grādu bija diezgan maz, bija vai nu zinātnieki, vai praktizējoši ārsti. Tā tas turpinājās, līdz toreizējais galvenais kurators akadēmiķis Anatolijs Bļugers man atvēlēja jaunākā zinātniskā līdzstrādnieka pusslodzīti. Vieta bija laba – ķirurģijas katedrā pie pazīstamā ķirurga Viļa Purmaļa. Bet… katru rītu nācu uz darbu par 65 rubļiem mēnesī. Pirmos divus trīs mēnešus man ļāva operēt visu ko, jo novērtēja to, ko māku. Pēc tam darba kļuva arvien mazāk, tiku stumdīts, grūstīts… Tad sekoja Černobiļa, pēc tam kā kompensāciju saņēmu pilnu darba slodzi ar 130 rubļu algu. Pēc visiem disertācijas izdevumiem un bada gadiem tas bija daudz! Tomēr turpinājās centieni mani no darba izolēt.

Pievienot komentāru