Atkarības, Psiholoģija

“Paldies, ka biji tik stipra”. Bijušā narkomāna pieredzes stāsts

Foto - Shutterstock

Ar Lindu un Māri (vārdi mainīti, 33 un 32 gadi) tikos viņu mājoklī. Saimniece laipni aicināja nobaudīt pašas ceptas siermaizītes un kūku. Ieritinājies krēslā blakus galdam, labsajūtā murrāja pelēks runcis. Ēdamistabā droši iesteberēja un manī lielām acīm vērās abu nepilnus divus gadus vecā smaidīgā meitiņa. Nekas šajā ģimenes idillē neliecināja, ka pirms sešiem gadiem Māris bija nonācis narkotiku atkarības gūstā un prāta aptumsuma mirklī sievu teju vai nožņaudza.

Māris: Viss sākās laikā, kad nodibināju savu interneta veikalu un strādāju no agra rīta līdz vēlam vakaram. Ja biju mājās vienpadsmitos vakarā, tas bija agri. Parasti pārrados tikai vienos vai divos naktī. Veikalā darbojos viens pats. Par 500 latiem nopirku diezgan sagrabējušu pasātu un izvadāju klientiem preces. Bieži nācās braukt uz Kuldīgu, Ventspili un Daugavpili, ceļā pavadot vairākas stundas. Klienti, protams, dienā bija darbā, preci varēja pieņemt tikai astoņos deviņos vakarā. Vismaz trīs stundas vajadzēja, lai atkultos mājās, turklāt pa ceļam parasti piestāju veikalā vai benzīntankā nopirkt ko ēdamu, dzeramu.

Toreiz bija ļoti daudz pasūtījumu. Vienam klientam vajadzēja ledusskapi, otram –gāzes plīti, citiem – vēl kaut ko. Bija ļoti auksta ziemas diena. Krāmēju mašīnā preces, līdz sapratu, ka vairākas lietas vairs nevaru ielikt. Visu izkrāvu un centos sarūmēt kompaktāk. Man bija īsa jaka un krekliņš, kas, liecoties un stumdot preces, rāvās uz augšu. Vējš pamatīgi sapūta muguru.

Vakarpusē, kad vedu pēdējo pasūtījumu uz Liepāju, sāka sāpēt labā kāja. Bija grūti noturēt uz gāzes pedāļa, bet nebija citu variantu – jābrauc! Sāpes kļuva aizvien stiprākas, un atpakaļceļš bija murgs – braucu ar asarām acīs. Piecas vai sešas reizes piestāju malā, lai atpūtinātu kāju. Pārrados Rīgā ap diviem naktī, aizkliboju līdz mājām un iekritu gultā.

No rīta pamodos un nevarēju piecelties. To, cik šausmīgi sāpēja labā kāja, jo īpaši gūža, nav iespējams izstāstīt. Pieļauju, ka līdzīgas sāpes sievietes izjūt dzemdējot. Gulēju gultā un raudāju. Nevarēju pat aiziet līdz tualetei. Sieva izsauca ātro palīdzību. Atbrauca divas sievietes, kuras mani nevarēja panest. Pats saviem spēkiem paiet nevarēju, tāpēc man iešpricēja kaut kādas zāles, kas ne velna nelīdzēja, un teica, lai sestdien, svētdien palieku mājās – varbūt pāries! Visu nedēļas nogali nogulēju gultā, jo sāpju dēļ pat nevarēju pakustēties. Čurāju burkā, ko turēja sieva. Kakāt nevarēju. Kā gan? Prasīt, lai viņa man tur avīzi apakšā, vai? Kad sieva pirmdien aizgāja uz darbu, lielā vajadzība vairs nevarēja gaidīt un, par spīti sāpēm, asarām līstot un lādoties, kaut kā tiku līdz tualetei. Kad pārradās Linda, teicu, lai sauc ātros, un saka, ka vajadzīgi divi spēcīgi veči. Atbrauca čalis un sieviete. Ar vīrieša palīdzību, uz vienas kājas lecot, aptuveni stundas laikā tikām līdz mašīnai, ar ko mani aizveda uz slimnīcu.

Man konstatēja sēžas nerva apsaldējumu, gūžas locītavas iekaisumu un smagu osteohondrozi (skrimšļa bojājumus). Divas nedēļas gulēju neiroloģijas nodaļā. Kad mani aizveda mājās, bija kļuvis vieglāk, taču sāpes joprojām nebija rimušās. Fāterītis atveda kruķus, kas bija palikuši no vectēva – lai viņam vieglas smiltis!

Linda: Māris staigāja kā vecs opītis. Lielā, garā pufaikā, lai sēžamvietu atkal nesapūstu vējš. Man uz rokām bija mazs bērns – mūsu pirmā meita, un arī vīrs bija nevarīgs kā mazulis. Viss bija uz maniem pleciem.

Māris: Aptuveni pusgadu biznesā palīdzēja draugs. Pa telefonu pieņēmu pasūtījumus, bet viņš izvadāja preces. Peļņu dalījām uz pusēm. Man bija izrakstītas spēcīgas pretsāpju zāles, kuru nosaukums pagaisis no atmiņas. Pat negribu to atcerēties, jo medikamenti nepalīdzēja. Sāpēja visu laiku, pat naktī nevarēju gulēt, trūkos augšā. Sāku diezgan daudz lietot alkoholu, jo reibumā sāpes mazliet atlaida.

Linda: Māris visu laiku kunkstēja. Normāla garastāvokļa viņam vispār nebija. Šķita, ka sajukšu prātā, jo nekā nevarēju palīdzēt.

[la_adsense]

Pievienot komentāru