Psiholoģija, Stress un depresija

Saskaitīt savus akmeņus… Vēlreiz par depresiju

Ilustrācija – kadrs no animācijas filmas Akmeņi manās kabatās, no www.signebaumane.com
Depresija – ilūzija, ka dzīve ir bezjēdzīga

* Depresijā cilvēks sastopas ar dziļām un patiesām ciešanām, kas skar jūtas, domas, uzvedību un fiziskās funkcijas.

* Cilvēks jūtas nomākts lielāko dienas laiku. Tas ievērojami skar pašvērtējumu, izteikti trūkst enerģijas, gurdina nespēks, nespēj just prieku. Ir apātija vai izteikts nemiers. Būtiski ir kavēta spēja mācīties vai strādāt, vairs pat nespēj aprūpēt sevi.

* Zūd apetīte, mazinās seksuālās vēlmes. Nevar aizmigt. Pat lietojot miega līdzekļus, nerimst uztraukums un spriedze.

* Depresija var izpausties ķermeniskās sajūtās, piemēram, sāp galva vai mugura, ir sirdsklauves. Biežāk sasirgst ar saaukstēšanās slimībām, jo ir pazeminātas organisma aizsargspējas, ko izraisa ilgstoša trauksme.

* Jāpievērš uzmanība, noteikti jāmeklē speciālista palīdzība, ja šādi traucējumi ir izteikti un noturīgi – ja dziļi nospiests garastāvoklis nomāc ilgāk nekā divas nedēļas. It īpaši, ja nomoka arī domas par pašnāvību.

Vēl ilgi sirdī gulst smaga smeldze, nerimst pārdomas. Esmu noskatījusies latviešu mākslinieces Signes Baumanes filmu Akmeņi manās kabatās. Animācijas kino, zīmēta multene, taču cik spēcīgi šī māksla liek šķetināt dzīvi, uzjunda līdzcietību. Filma ietver stāstu par depresiju, psihes vainām vairākās paaudzēs, gēnos līdznestu garīgo vājumu un spēku. Uzdod neērtus jautājumus, liek meklēt atbildes.

Filma par depresiju – tas taču ir kaut kas drūms, neattiecas uz mani, neiešu skatīties, jo nevēlos bojāt garastāvokli… Tā dzirdēts no daudziem. Tas tikai apliecina jau pētījumos noskaidroto – Latvijas sabiedrībā valda aizspriedumi pret cilvēkiem ar psihiskās veselības traucējumiem. Mēs esam gatavi publiski dalīties ar visu, virtuāli atklāt dzīvi līdz sīkumam, bet psihes traucējumus joprojām uzskatām par kauna traipu.

Signe Baumane intervijās atzinusi, ka filma sakņojas autobiogrāfijā, tomēr viņa nav to veidojusi grēksūdzes vai terapijas nolūkos, lai kaut ko sakārtotu sevī, bet gan tādēļ, lai skatītāju rosinātu domāt, mazliet provocētu, sakratītu ikdienas uztveri.

Diemžēl depresija skar ļoti daudzus, tā nav tikai neveiksminieku problēma, kā reizēm uzskata. Latvijā veiktajā iedzīvotāju aptaujā gandrīz 120 000 pieaugušo atzīmējuši nozīmīgus depresijas simptomus.

Ir grūti saprast, kāpēc cilvēks nevar sev pavēlēt darīt, ilgstoši slīgst nomāktībā. Bieži vien sabiedrība uzskata, ka šādas kaites skartajam trūkst gribasspēka, nevar saņemt sevi rokās, ir slinks, kūtrs. Vai patiesi tā? Filmas uzdotos jautājumus palīdz šķetināt psihoterapeits Artūrs Utināns.

Akmeņi manās kabatās ataino kādas dzimtas sieviešu likteņus. Vairākas sirgst ar depresiju vai citu psihes kaiti, dažas izdara pašnāvību vai mēģina to īstenot… Ja ir zināmi šādi notikumi radu lokā, vai jāsāk aizdomāties, uztraukties, jo tas mantojams ģenētiski?

Tas uztverams kā papildu risks. Notikušais atstāj pēdas – kā leģenda, kā mīts, kā noslēpums. Ja kāds no dzimtas izdara pašnāvību, cilvēka psihē it kā tiek pārkāpts tabu – ja onkulis varēja, kāpēc es ne…

Ir zināms, ka gēni piedalās smadzeņu vielas sintēzē, kas izraisa emocijas – laimes izjūtu, greizsirdību, dusmas, kaunu, prieku, bailes. Katra emocija citādi iekrāso dzīvi. Ja iemīlas, dzīve uzreiz it kā uzzied, viss šķiet jēgpilns. Ja mīlestība zūd, pārņem sajūta, ka dzīvošanai nav jēgas.

Zinātnieki nav atraduši pašnāvības gēnus, tomēr pagaidām nevar simtprocentīgi apgalvot, ka tāda nav. Taču depresijas gēni gan pastāv, turklāt tādi ir ikvienam cilvēkam.

Nez kādēļ visi vienmēr vaino iedzimtību. Gēni jau nav liktenis, tos aktivizē noteikti faktori. Depresijas attīstībā liela loma ir gan iedzimtībai, gan ārējās vides iedarbībai.

Es teiktu tā – dzīvojot tā kā Anna, filmā atainotā sieviete, galvenās varones Signes vecmāmiņa, gandrīz ikviens no mums iekristu depresijā. Anna velk uz saviem kamiešiem astoņus bērnus, dzīvo meža vidū bez jebkādas iespējas socializēties un vēl pārmēru smagi strādā, kopj lopus. Vīrs nepalīdz un neatbalsta, turklāt ir traki greizsirdīgs. Viņš tikai bīda savus sapņus, kamēr sieva stiepj kalnā nebeidzamus ūdens spaiņus. Kad atnāk partizāni, vīrs nevar pat trusi nokaut, lai paglābtu ģimeni… Tomēr Anna paliek kopā ar viņu, neaizbēg, neizšķiras.

No paaudzes paaudzē diemžēl nodod ne tikai gēnus, bet arī nejēdzīgus aizspriedumus un stulbas morāles normas. Kā apprecējies, tā jādzīvo; mūsu dzimtā nešķiras; svarīgi, ko radi teiks… Tas iespaido arī bērnus. Viņi no mammas iemācās, piemēram, to, ka liktenis ir neizbēgams.

Visām filmā parādītajām sievietēm taču bija ne tikai depresijas, bet arī laimes gēni! Tomēr viņas nemācēja tos aktivizēt.

Depresiju iedala vairākās smaguma pakāpēs – viegla, vidēja, smaga bez psihozes, smaga ar psihozi, ar balsīm galvā. Jau vidēja smaguma depresiju mēdz pavadīt pašnāvības domas. Būtībā tā ir iekšējā balss jeb, kā dažreiz dēvē, intuīcija, bet psihozes laikā tā sāk skanēt pa īstam. Cilvēkam šķiet, it kā kāds viņu skaļi uzrunātu. Nereti sāk uztvert, ka šī balss pieder kādam pārdabiskam spēkam.

Balsis var aicināt, piemēram, veikt pašnāvību, līdz ar to pastāv daudzkārt lielāks risks, ka cilvēks to tiešām izdarīs.

Šizofrēnija, kas arī pieminēta filmā, gan nevar piemeklēt katru, jo šizotipijas gēni nepiemīt ikvienam no mums. Risks sasirgt ar šizofrēniju ir tad, ja sakrājas noteikts šo gēnu skaits.

Interesants ir jautājums, kāpēc šizofrēnijas gēni saglabājas, nevis izzūd. Piemēram, ja saslimst ar šizofrēniju pusaudža vai jaunības gados, kā visbiežāk arī notiek, nereti paliek viens, nerada pēcnācējus. Ja gēni nav vajadzīgi, tie lēni izzūd no genoma.

Pētnieki atklājuši arī šizotipijas gēnu saistību ar radoši neordināru domāšanu. Tā ievirzītiem cilvēkiem var būt daži šādi gēni.

Ir arī tā dēvētā veselīgā vai laimīgā šizotipija. Šāda mānija varēja piemist večiņai, kuru redzējām Signes Baumanes filmā sēžam autobusa pieturā un dzirdam mūzikas halucinācijas. Iespējams, citādos dzīves apstākļos večiņa varētu kļūt par slavenu komponisti.

Pieļauj, ka šizotipijas gēni ir aktīvi arī, piemēram, jauno reliģisko kustību jeb sektu vadītājiem, garu izsaucējiem, lidojošo šķīvīšu medītājiem. Tiem, kuri jūt sev blakus pārdabisku personu, tic dažāda veida paranormāliem pārdzīvojumiem. Viņi it kā iziet ārpus sevis un skata sevi no malas – to dēvē par Out of Body Experience jeb ārpusķermeņa pieredzi.

Pievienot komentāru