Psiholoģija, Stress un depresija

Esiet sveicinātas, skumjas! Par ko liecina skumjas

Foto - Shutterstock

Brīžos, kad visa pasaule šķiet pelēka kā lietaina diena, kad krāsas liekas izbalējušas un prieks uzgriezis muguru, kad sirdi un domas piepildījušas smagas, asaru pierietējušas izjūtas, varam teikt: esiet sveicinātas, skumjas! – gluži kā franču rakstniece Fransuāza Sagāna, rakstot romānu ar šādu nosaukumu, vai kā psiholoģe, psihoterapeite Zane Krūmiņa, stāstot tev, lasītāj, par skumjām un depresiju.

– Skumjos brīžos viss skan minora toņkārtā, pasaule šķiet neērta, sveša vai pat cietsirdīga; tā nav ienaidnieks, bet nav arī draugs. Ir ārkārtīgi vientulīgi, bet vienlaikus cilvēkam pašam ir vēlme pabūt vienam, skumt un sērot. Laiku pa laikam ikvienam ir dabiski būt šajās izjūtās. Bieži skumjas provocē sarežģītas dzīves situācijas – šķiršanās, zaudējumi, vilšanās, neizdošanās. Pastāv minējumi, ka daļa skumju ir tuvas aizvainojumam, un maskē aizturētas, sev pašam nenoformulētas dusmas. Skumjas atnāk, iesviež cilvēku grūtsirdībā un diskomfortā, mudinot mainīt esošo situāciju, koriģēt to, kas rada neapmierinātību dzīvē. Taču ne vienmēr to izdodas izdarīt. Ilgstoši atrasties skumjās cilvēks nevar, agri vai vēlu viņš reaģēs, mainot savu emocionālo stāvokli, piemēram, sadusmosies, sāks priecāties, atgūs iepriekšējo dzīvesprieku. Ja tomēr tā nenotiek, ja sajūtas šķietami neatbilst reālajai situācijai, jāizvērtē, vai ieilgušās skumjas nav daļa no depresijas. Pētījumi liecina, ka 25% pieaugušo pasaulē sirgst ar trauksmi un depresiju. Kāda tā izskatās? Un par ko tā stāsta? K. G. Jungs ir teicis: “Depresija ir kā dāma melnā. Ja tā ir atnākusi, nedzen to prom, bet uzaicini kā viešņu pie galda un uzklausi, ko tā var tev pastāstīt.”

Depresijas gadījumā cilvēkam vismaz divas nedēļas tiek novērota nepārejoša nomāktība, intereses zudums par lietām, kas iepriekš saistīja, nespēja just gandarījumu, neiederības un vainas izjūta. Papildus tam vērojams fizisko spēku izsīkums, somatiski simptomi, miega traucējumi – bezmiegs vai pastiprināta miegainība. Pie vieglas pakāpes depresijas var novērot tieksmi pastiprināti ēst – tādā veidā it kā cenšoties saņemt piepildījuma un baudas izjūtu, bet, depresivitātei padziļinoties, ēstgriba var izzust. Cilvēku ir pārņēmis nogurums, pavīd izteiktāks aizkaitinājums, vērojama apgrūtināta spēja domāt, pieņemt lēmumus un koncentrēties darbam. Depresijas stāvoklī cilvēks sastopas ar bezizejas izjūtām, to piepilda drūmas domas, kas bieži saistās ar domām par nāvi, pašnāvību. Ir ārkārtīgi būtiski piefiksēt šīs sajūtas un izvēlēties saņemt palīdzību.

Kas ir depresijas pamatā? Ārpus aktuālām smagām dzīves situācijām tie ir dziļi, bieži vien neapzināti iekšējie pārdzīvojumi, kas saistīti ar emocionālu tukšumu, kam pamatā ir sēras par pagātnē nesaņemtu vai zaudētu mīlestību un uzmanību. Nereti šis mīlestības zaudējums ir nozīmējis zaudēt daļu sevis. Zigmunds Freids runā par depresiju, dēvējot to par melanholiju, un skaidro to kā ieilgušas sēras par piedzīvotu zaudējumu. Viņš teic: “Pie skumjām ir iztukšojusies pasaule, pie melanholijas – pats cilvēka “Es”.”

Skumjas ir pārejoša parādība mūsu dzīvē, bet, ja tās ir izvērtušās par daudz postošāku emocionālo stāvokli, nepieciešams to mainīt. Ir būtiski meklēt palīdzību – gan medikamentozu, gan psiholoģisku. Ir iespējams atgūt pazudušās krāsas un atkal izjust prieku par sevi un dzīvi.

 

Skumjas ir apgrieztas ilgas pēc pilnības. Imants Ziedonis.

[la_adsense]

Pievienot komentāru