Personība, Psiholoģija

Spārnota dzīvei. Saruna ar zviedru dziedātāju bez rokām, kura iedrošina nepadoties arī citus

Klingvall_och_hela_kren_1

ZANE ENIŅA, raksts publicēts žurnāla “36,6” jūlija numurā.

Meklējot piemērotāku, gaišāku vietu intervijai, Lēna Marija Klingvala pūlas telpā ieslēgt gaismu. Ar plecu vairakkārt piespiež gaismas slēdzi, jo roku viņai nav. Man grūti pārvarēt vēlēšanos mesties to izdarīt viņas vietā, bet vēlāk teju vai jātur sevi rokās, lai viņai nepalīdzētu iemalkot kafiju un nobaudīt smalkmaizīti. Šī apbrīnojamā sieviete jau pirms mūsu sarunas ir vairakkārt uzsvērusi savu patstāvību. „Nē, protams, ka ne!” Lēna Marija diezgan piepaceltā tonī atbild uz manu jautājumu, vai viņa dzīvo kopā ar vecākiem. 46 gadu vecumā viņa intensīvi ceļo, sniedz koncertus vai visā pasaulē, jo ir profesionāla dziedātāja, kā arī ar savu dzīvesstāstu iedrošina ģimenes, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām. „Ziemā man nekad nenosalst rokas, un es arī nevaru pazaudēt cimdus,” viņa pajoko, ar šo teikumu atklājot savas dzīves uztveres pamatus – humoru un prasmi saredzēt pozitīvo tur, kur tā šķietami nemaz nav.

Nenoskaidrota iemesla dēļ zviedriete Lēna Marija piedzimusi bez rokām un ar vienu normāla garuma kāju. Otra ir tik īsiņa, ka pēda atrodas ceļgala līmenī, tāpēc pie tās piestiprināta apakšstilba protēze. Tādējādi Lēna Marija spēj ne vien pārvietoties, bet arī dara to ļoti enerģiski. Internetā atrodamajos video redzams, ka viņa, būdama mazs meitēns, ar tādu pašu sparu arī piedalās peldēšanas nodarbībās kopā ar klasesbiedriem. Ap potīti sievietei glīts sudrabots pulkstenis, uz līdzās novietotā krēsla – klēpjdators. Ik pēc brīža viņa noauj kurpi un ar abu kāju pirkstiem veikli padarbojas ar klaviatūru, lai ieslēgtu pavadījuma ierakstu. Tad viņa ceļas kājās un spēcīgā, patīkamā balsī nodzied pa kādai dziesmai.

Salutoģenēzes vēstniece

Latvijā viņa ieradusies kopā ar Bengtu Lindstrēmu – pediatru un Trondheimas universitātes profesoru, kurš pasaulē cenšas popularizēt salutoģenēzes ideju. Lēnu Mariju viņš uzskata par dzīvu ilustrāciju tam, ka tā darbojas. Šī jaunā zinātne pēta cilvēka spējas izdzīvot un attīstīties par spīti nelabvēlīgiem apstākļiem. Idejas pamatlicējs bija medicīniskās socioloģijas profesors Ārons Antonovskis (1923-1994), kurš sava mūža nogalē daudz tika iedziļinājies stresa un slimības mijiedarbībā. Runājot par salutoģenēzi, kā raksturojošu piemēru parasti min Ārona Antonovska secinājumu, ko viņš aprakstīja 1987.gadā iznākušajā grāmatā Atklājot veselības noslēpumus. Pētot sievietes un novecošanos, viņš salīdzināja nacistu koncentrācijas nometnēs izdzīvojušo sieviešu un kontrolgrupas garīgās veselības stāvokli, secinot: kontrolgrupā laba emocionālā veselība ir 51%, bet izdzīvotāju grupā – gandrīz 30% sieviešu. Nometnēs šīs sievietes bija pieredzējušas neaptveramas šausmas, tomēr ne vien izdzīvojušas, bet arī saglabājušas veselo saprātu un dzīvesprieku. Kas nosaka to, ka cilvēkā šādi iekšējie resursi rodas un ka daudzi ir veseli un laimīgi, neraugoties uz to, ka viņu dzīve no malas varētu likties smaga un neizturama? Un otrādi – kāpēc daudzi no tiem, kuriem nekā netrūkst, slimo un nebūt nestaro laimē?

Atbildes uz šiem jautājumiem nu jau vairākus gadu meklē arī Bengts Lindstrēms, bet Lēnai Marijai, tās, šķiet, jau zināmas. „Es vienmēr esmu bijusi ļoti mīlēta. Lai vai ko es arī nedarītu, vecāki mani atbalstīja, tāpēc man visu mūžu ir licies – cik labi, ka es esmu citāda!” Lēna Marija izturas tik pašapzinīgi, ka izraisa cieņu un apbrīnu, nevis žēlumu. Ja kāds viņas dzīvesstāstā cer atrast mokošu cīņu ar kompleksiem, neatlaidīgu sevis pārvarēšanu vai apņēmīgu pašiedvesmošanos, velti meklēts. „Dīvaini, bet visi, ko sastopu, gaida ko tādu,” Lēna Marija īsti meitenīgi noķiķina. Viņa vienmēr ir bijusi laimīga un pratusi priecāties par to, kas citiem šķitis pavisam ikdienišķs. „Kad mācījos skolā, reiz teicu mammai: šodien ir īpaša diena, jo mums būs matemātika! Jūs teiksiet, ka matemātika nav nekas īpašs, bet man nudien tā likās.”
Cenšos izdibināt, vai un kā Lēnas Marijas vecāki, kuri nu ir pensijā un nodarbojas ar zirgkopību, savulaik pieņēmuši īpašu lēmumu par tik labvēlīgu un mīlestības pilnu attieksmi pret meitu. „Domāju, ka nekāda lēmuma nebija, ka viņi vienkārši izturējās dabiski, jo tieši tādi paši viņi bija arī attieksmē pret manu brāli. Tāda vienkārši bija viņu izturēšanās pret dzīvi: vienmēr daudz joku, pateicības… Mūsu dzīvesveids bija ļoti vienkāršs, pratām gūt prieku sīkumos. Šādu attieksmi esmu mantojusi, bet liela loma bijusi arī manai personībai: esmu atvērta, man ļoti patīk ceļot, atklāt ko jaunu, tikties ar cilvēkiem. Mans brālis ir citāds, ļoti kautrīgs, mēdz nokauties ar dažādām domām, un tādēļ viņa dzīve noteikti ir daudz grūtāka par manējo. Tā ir tāda, par kādu citi tikai sapņo. Kad mācījos mūziku, daudzi no maniem kursa biedriem cerēja reiz stāvēt uz lielās skatuves, veidot spožu karjeru un pelnīt ar to iztiku, bet tas izdevās tikai retajam.”

Pievienot komentāru