Bērni, Grūtniecība un dzemdības, Personība, Psiholoģija

No matemātikas skolotājas par dūlu un vecmāti. Līgas Giniborgas spēka stāsts

Līga Giniborga. Foto - Matīss Markovskis

“Esmu atradusi savu aicinājumu kalpošanā sievietei viņas vissvētākajos dzīves mirkļos – gaidībās, radībās un apgūstot jaunās prasmes bērniņa kopšanā,” – tā par savu arodu spriež dūla, vecmāte un divu bērnu māmiņa Līga Giniborga. Viņai nav noteikta darba laika un nereti, lai sniegtu atbalstu kādai dzemdētājai, cauri pilsētai jātraucas pat vistumšākajās nakts stundās.

 

Zinu, ka agrāk strādājāt par matemātikas skolotāju. Tas šķiet stipri atšķirīgi no jūsu tagadējā aroda.

Matemātika man vienmēr patikusi. Skolā bieži to paskaidroju klasesbiedriem. Nevis devu norakstīt, bet izskaidroju. Varēju iestāstīt ikvienam – man nesagādāja problēmas atkārtot vēl un vēl, kamēr visi saprot. Nebiju tāda matemātiķe, kura uzreiz var atrisināt visus olimpiāžu uzdevumus, tas bija process, kamēr sapratu, kā nonākt līdz galarezultātam. Kad šo procesu biju izgājusi, mācēju parādīt arī citiem. Tā atklāju sevī izskaidrošanas talantu.

Matemātikas skolotāja savā ziņā arī ir tāda kā dūla – atbalsts bērnam kādā noteiktā procesā. Skolotājam jāsniedz audzēknim sajūta: ja viņš atrisinās uzdevumu, iegūs prieku par paveikto. Iedrošināt un ļaut pašam tikt galā. Protams, matemātika ir sausa zinātne ar formulām un skaitļiem, taču īsts profesionālis bērnam liek saprast, ka viņš var izdarīt pats un tas būs jautri. Kad skolēni to sāk just, viņi sauso zinātni labi ņem pretī. Es domāju, ka matemātika ir brīnumaina zeme ar savu valodu, kultūru, tradīcijām, kas veicina domāšanas procesus un arī emocijas.

 

Skan skaisti, tomēr ne vienmēr tā notiek praksē. Vai jums pašai tas izdevās?

Domāju, ka jā. Ir ļoti vienkārši nepiepūlēties, atvērt grāmatu un teikt – tagad, bērni, 105. uzdevums. Taču es ļoti daudz laika pavadīju gatavojoties. Bieži domāju, kā sākt stundu un paziņot tās mērķi, nepieminot matemātiku. Piemēram, reiz teicu – iedomāsimies, ka šodien esam mafijas pārstāvji, mums jāatrisina, lūk, šāda problēma. Un viņi pavilkās. Mēģināju visu pasniegt kā spēli, kurā bērni piedalās, kļūst azartiski un paši vēlas atrisināt piemēru. Kad jautāju, vai viņi vēl gribēs tādus uzdevumus, skanēja vienbalsīgs jā. Tad es zināju, ka esmu savu darbu padarījusi. Īpaši liels gandarījums bija, kad, ienākot skolā, pretī nāca sestās klases lielākie palaidņi un vaicāja, ko mēs šodien darīsim. Viņiem bija sajūta, ka matemātikas stundās noteikti notiek kaut kas interesants.

Pievienot komentāru

©2016 Visas tiesības aizsargātas. AS "Latvijas Mediji"