Psiholoģija

Patiess stāsts: “Mani sita vīrs…”

Foto - Shutterstock
UZZIŅAI

* 116006 – šo ciparu virkni vērts iegaumēt katram, lai nepieciešamības gadījumā saņemtu bezmaksas atbalstu. Zvanot uz minētā tālruņa numuru, psiholoģisku un informatīvu palīdzību iespējams saņemt gan nozieguma upuriem, gan aculieciniekiem, jo vienotais atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem pakāpeniski tiek ieviests visās Eiropas Savienības valstīs. Latvijā tas sācis darboties no šā gada 1. janvāra.
* Uz tālruņa zvaniem atbild speciāli apmācīti Krīžu un konsultāciju centra SKALBES speciālisti. „Mēs iemācām cilvēkam atpazīt pārinodarījuma sekas un pastāstām, kur meklēt nepieciešamo palīdzību,” atklāj centra SKALBES vadītāja Zane Avotiņa: „Cilvēki zvana dažādu iemeslu dēļ – kāds izjūt trauksmi pēc starpgadījuma vai laikā, kamēr notiek izmeklēšana, vai arī gaidot tiesas lēmumu. Cits zvana, lai iegūtu informāciju par iespējām saņemt atbalstu dažādās institūcijās.”
* Ja tālruņa darba laikā uz tavu zvanu neviens neatbild, tas nozīmē, ka abi operatori šobrīd ir aizņemti, sniedzot palīdzību kādam citam. Lūdzu, pārzvani vēlreiz. Speciālists ļoti gaidīs tavu atkārtoto zvanu!
* Visi saņemtie tālruņa zvani ir anonīmi, un dalīties ar savu stāstu, lai iedrošinātu citus meklēt palīdzību, Kristīne piekrita labprātīgi.

Šis stāsts ir par četru bērnu mammu, kura vasaras saulgriežu laikā svinēs savu 32. dzimšanas dienu. Un svinēs no sirds, lai aizbiedētu pēdējo astoņu gadu laikā uzkrātos rēgus. Viņa beidzot spēj atzīt – jā, esmu vardarbības upuris!

Savu īsto vārdu sieviete nevēlas atklāt, tāpēc sauksim viņu par Kristīni. Stāsts nedaudz atgādina Blaumaņa “Purva bridēju”, tikai mūsu Kristīnei nācies izjust daudz skaudrākus likteņa sitienus. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

“Kad iepazinos ar savu nākamo vīru, man bija tikai 17 gadu, viņam – jau 33. Viņš bija ļoti galants, romantisks. Pēc sešiem gadiem apprecējāmies, un gadu vēlāk piedzima mūsu pirmais bērns,” stāsta Kristīne. Lai arī notikums priecīgs un gaidīts, tomēr ģimenes pieaugums mainīja pāra līdz šim idillisko saticību.

“Es tikai tagad, pēc saņemtās psiholoģiskās palīdzības, saprotu, ka jau tolaik viss bija neatgriezeniski mainījies, taču pirms astoņiem gadiem spītīgi nenovilku savas rozā brilles. Iespējams, baidījos no skaudrās realitātes un vieglāk bija tai nepievērst uzmanību, mānīt sevi, ka viss taču būs labi,” teic sieviete un piebilst, ka arī pēc otrā un trešā bērna nākšanas pasaulē viņa turpināja ticēt tam, ka vīrs pārstās lietot alkoholu, vakaros pēc darba atkal nāks mājās un brīvdienās vairāk laika gribēs pavadīt kopā ar saviem bērniem, sievu… “Tie bija meli,” skarbi nosaka Kristīne.

Par fizisko vardarbību sieviete runā nelabprāt, tomēr runā un vairs necenšas to noliegt, kā to darījusi ilgus gadus, runājot ar draudzenēm, radiem. “Visi jau tāpat redzēja, ka man parādījies kāds jauns zilums, bet vienmēr aizbildinājos, ka, spēlējoties ar bērniem, esmu pakritusi vai kaut kur aizķērusies… izdomāju smieklīgus aizbildinājumus, taču kategoriski noliedzu, ka vīrs mani sit!”

Pievienot komentāru