Psiholoģija, Vardarbība

“Kad man bija 18 un biju stāvoklī, mani izvaroja”. Ilgi glabāts atklātības stāsts

Foto - Fotolia/nolonely

Pirms mēneša, sēžot krēslā pie psihoterapeita, sava trešā apmeklējuma pēdējās trīs minūtēs neticēju tam, ko dzirdēju pati sakām: “Es nezinu, vai tas ir svarīgi vai nē, bet tad, kad man bija 18 gadi un biju stāvoklī, mani izvaroja.” Tā bija pēdējā reize, kad dzirdēju sevi, tik mierīgi sakot šo frāzi, un tā bija pirmā reize, kad aptvēru, ka šis notikums ir atslēga ļoti daudzām lietām, kas ar mani notika pēc tam. Tas notika pirms 23 gadiem.

Es jums izstāstīšu savu stāstu, lai kaut nedaudz nopurinātu no sevis tos mēslus, kurus esmu stiepusi sev līdzi visu šo laiku, lai pievērstu sabiedrības uzmanību tēmai, kuru mēs labāk apietu, par kuru nerunātu, par kuru netiesātu un par kuru pastāv tik daudz stereotipu.

Šī ir anonīma vēstule lasītājiem, jo es esmu viena no jums, tepat blakus. Un kaut kā tā ir iekārtots, ka ierastāk mēs turpinām sadzīvot, nezinot kaut ko tik briesmīgu vienam par otru.

Nāku no inteliģentas ģimenes, vienmēr esmu bijusi nodrošināta ar visu nepieciešamo. Cik sevi atceros, vienmēr esmu bijusi sabiedriski aktīva, labi mācījos, sportoju, jau no 14 gadiem strādāju, visur paspēju un nekas nelikās par grūtu vai sarežģītu. Es biju laimīga.

Kad man bija 18, iemīlējos un pārcēlos dzīvot uz kādu no Eiropas lielpilsētām. Mans izredzētais mani bildināja pa telefonu, es ātri sakravāju mantas, pametu augstskolu, vecākiem kaut ko sastāstīju par jauniem horizontiem, iespējamām mācībām ārzemēs un prom biju!

Tas, ka mums nebija pastāvīgas dzīvesvietas, man nebija darba – likās tikai kārtējie šķēršļi, kas jāpārvar. Un tā arī bija. Jau ļoti drīz sāku strādāt par brīvdienu dzīvokļu uzkopēju, un atlīdzības vietā man tika ierādīta istaba jaukā studentu hostelī priekšpilsētā.

Jau pirmajā dienā, kad kopā ar savu nākamo vīru pārvedām mantas uz savu jauno dzīvesvietu, iepretim hostelim no kebabnīcas mūs sveicināja tās saimnieks un laipni aicināja vēlāk pie viņa iegriezties. Tā nu ir – mazās ieliņās nekas nepaliek nepamanīts. Es biju pārlaimīga, kad viņš man piedāvāja darbu. Kur dzīvot ir, darbs ir, iemīlējusies… Man likās, ka visas durvis man atvērtas. Ko vēl var vairāk vēlēties 18 gados? Arī tas, ka paliku stāvoklī uzreiz pēc tam, kad ierados Eiropas metropolē, man likās piederīgi visam ap mani notiekošajam.

Kebabnīcas saimnieka vārds bija Hasans (šis būs vienīgais vārds, kuru minēšu, un tas nav izdomāts). Viņš bija no Marokas. Precējies, trīs bērni.

Diezgan ātri apguvu prasmes fritēt kartupeļus, uzcept maltās gaļas steikus. Uzkopšana, novākšana un pasniegšana vispār neradīja nekādas problēmas. Man likās arī interesanti, ka šad un tad vakaros pie Hasana nāca draugi – marokāņi. Viņiem tika gatavots kuskuss.

Kādu dienu Hasans ieminējās, ka beigušies daži produkti un man vajadzētu ierasties no rīta astoņos, lai kopā dotos uz iepirkumu centru. Runāts, darīts. Tomēr no rīta bija neliela jezga – kaut kas viņam aizmirsies dzīvoklī, kas atradās tajā pašā mājā. Pa ceļam uz mašīnu, jāieiet un jāpaņem – pie viena parādīšot, kā dzīvojot.

4 Komentāri

  1. Nevajag draudzeties ar visadiem”hasaniem” no Marokas,tad nebus izvarotaji.Tiem ir cita mentalitate,cits temperamets,cita domasana.Pieaugusi sieviete,tik daudz pasai vajadzeja zinat,kur brauc.Mekleja piedzivojumus un atrada,lai vaino pati sevi.

Pievienot komentāru