Psiholoģija

“Viņi abi mani izvaroja, bet es viņu…” Cilvēkiem ar vājiem nerviem nelasīt

Foto - LETA

Toreiz visi brīnījās, kāpēc vienmēr smaidīgā Krista (vārds mainīts) atgriezās no ceļojuma pa Dienvideiropu pilnīgi ne savā ādā. Patiesību sakot, kopš tās vasaras viņa kļuva cits cilvēks – nerunīga, vēsa, it kā attālinājusies no visa un visiem… “Nelaimīga mīlestība?” visi taujāja, bet Krista nereaģēja.

Man nekad nebija vēlmes iztaujāt Kristu par šo ceļojumu. Redzēju, cik viņai grūti. Un nebijām jau arī tik tuvas draudzenes. Pagāja gadi, un tikai nesen ievēroju: pēdējos mēnešos Krista manāmi atdzīvojusies – kļuvusi smaidīga, vairāk interesējas par savu izskatu un modi, labprāt ļaujas vieglām sarunām. “Zini, esmu satikusi fantastisku vīrieti,” viņa smaidot nolika kafijas tasi un paskatījās man acīs. “Un gribēju tev ko lūgt… Vai tu glabātu manu noslēpumu, ja es tev to uzticētu? Man… vienkārši vajag izrunāties…”

Nekad nebūtu iedomājusies, ka dzirdēšu tādu stāstu no Kristas. Pie viņas mājās runājām, pareizāk sakot, viņa runāja pusi nakts. Arī raudāja – klusi, bez niknuma.

Vēlāk viņa atzinās, ka atbrīvojusies no liela smaguma… Neteikšu, ka zināma daļa Kristas noveltā smaguma nu gulstas uz mani, tomēr arī man radās vēlme kaut kā šo nastu atvieglot. Tāpēc rakstu šo stāstu – ar Kristas atļauju, protams.

***

Tie bija deviņdesmitie gadi, kad Krista devās ceļojumā ar tūristu firmas autobusu uz kādu Vidusjūras zemi. Tā dēvētā attīstītā Eiropa ar izbrīnu uzlūkoja bijušo padomju valstu tūristu barus, kas tolaik sāka gāzties uz tās galvaspilsētām un kūrortiem. Krista tolaik bija vēl gluži jauna ārste – ķirurģe, brīva, aizrautīga un pēc plašiem apvāršņiem alkstoša. “Es nekad vairs tāda nejutīšos,” viņa teica. “Nekad – tik laimīga un bezrūpīga!”

Divu nedēļu ilgais ceļojums noritēja lieliski.

Pirms atpakaļceļa trīs dienas bija paredzēts atpūsties nelielā kūrortpilsētiņā – programmā tikai sauļošanās un peldēšanās. Pilsēta atradās kalnu pakājē, ielokā pie kāda Vidusjūras līča. Tipiski šādiem dienvidu kūrortiem gar pašu pludmali stiepās garumgara promenāde, pilsētas pusē cieši apbūvēta ar viesnīcām, hoteļiem un dažādām ēstuvēm.

Jau pirmajā atpūtas dienā Krista iepazinās ar kādu vietējo puisi.

“Es tikko biju izlīdusi no jūras, noskaloju sāļo ūdeni pludmales dušā un apsēdos uz akmens apmales promenādes malā,” atcerējās Krista.

“Pēkšņi man blakus nobremzēja motorollers, no tā nokāpa dienvidnieciski spalvainas vīrieša kājas koši zilos šortos. Es pacēlu galvu, bet nevarēju saskatīt viņa seju, jo saule spīdēja tieši acīs. Tad viņš apsēdās man blakus.”

Jaunais vīrietis izrādījās ļoti simpātisks, turklāt lieliski runāja angliski – esot kādu laiku dzīvojis Anglijā. Teica, ka viņu saucot Džordžs, bet tas acīmredzot bija angliskots puiša vietējais vārds. Varbūt arī – pseidonīms. Kristai tas nelikās svarīgi. “Tu esi krieviete?” viņš jautāja, bet Krista tikai nosmējās. Negribējās skaidrot politiku atvaļinājuma laikā. “Jauks iedegums,” viņš izteica komplimentu, ar pirkstu novelkot pa viņas kailo roku.

Vārdu sakot, Kristai bija izredzes lieliski izklaidēties pēdējās dienas. Tā viņa arī darīja: sēdās uz motorollera un ļāva izvadāt ekskursijā pa pilsētu, aplūkot vietējos lepnumus. Vakarā Džordžs uzaicināja viņu uz restorānu. Viņš bija manāmi vīlies, ka Kristai jau pēc divām dienām jādodas prom. Arī viņai pašai būtu paticis palikt ilgāk – tik jauka šķita Džordža sabiedrība. Viņi norunāja otrā dienā doties uz kalniem, aplūkot sena klostera drupas – tās varēja saskatīt no līča. Krista teica, ka pēc brokastīm nopeldēsies un gaidīs Džordžu pludmalē.

***

Otrā rītā Džordžs pludmalē atrada Kristu vecajā vietā un vedināja uz mašīnu. Pārsteigta viņa ieraudzīja, ka pie stūres sēž kāds puisis. Džordžs iepazīstināja ar savu draugu, kas viņus aizvedīs uz kalniem, jo viņa paša auto remontā. Pēc tam viņš parādīja piknika grozu ar vietējiem labumiem un smējās: “Varēsim uzdzīvot!”

Pastaiga pa kalniem, drupu aplūkošana, piknika vietas meklēšana pamatīgi izklaidēja Kristu, tā ka, apsēdusies ēnā zem koka pavisam nomaļā vietā, viņa jutās atslābinājusies un mierīga. Jautrība sita augstu vilni, un tika atkorķēta jau otra vīna pudele, kad pēkšņi Krista sastinga. Abi dienvidnieki skatījās uz viņu gluži melnām acīm, un ikviena sieviete saprastu, kas viņiem padomā. Pirms viņa īsti paspēja to aptvert, vīrieši metās tai virsū.

“Viņi abi mani izvaroja,” Krista to pateica, skatoties neko neredzošām acīm. “Vispirms viens turēja manas rokas, pēc tam otrs…”

Sīkāk viņa neko nestāstīja un pēc ilgākas pauzes piebilda: “Es vēlāk sapratu, ka viņi to iepriekš bija norunājuši. Tas draugs ļoti slikti runāja angliski, bet Džordžs pēc tam it kā taisnojās: viņam licies, ka es tak’ arī gribu, tikai “spēlējos” ar viņu.”

Pilsētā viņi atgriezās, kad bija jau tumšs. Krista kopš notikušā nebija bildusi ne vārda. Kad Džordžs vaicāja, kur viņu izlaist, viņa saņēmās un teica: “Turpat, kur iekāpām.” Pēc tam vēl piebilda: “Rīt man ir pēdējā diena. Gribētos ar tevi pavakariņot, lai šis viss aizmirstas…” Džordžs piekrita.

18 Komentāri

  1. Tiešām nav saprotams, ka stāsts pārveidots ? Es to stāstu biju dzirdējis pirms gadiem 30 . Tas notika Gruzijā. Tikai toreiz viņa aizbrauca otrreiz – speciāli atriebties.

  2. Tas tiešām varētu būt noticis kaut kur mūsu bijušajos dienvidos- abhāzijā. Viņiem patika mūsu meitenes, viņi bija dāsni ar uzcienāšanu, aizbraukt pie dabas.. Bija sievietes, kuras arī bija trakas uz viņiem ( tā kāda maskaviete..). Viņiem bija pieredze, ka var arī ” dabūt” , tāpēc koķetēšanu vai draudzīgu šaržu, nerunājot par mini… uztvēra kā nu patika vai gribēja. Pēc kopīgi pavadīta mirkļa, ķērās pie lietas…Un viņu kaislīgā rakstura dēļ bremžu nebija. Par pretošanos tad varēja dabūt arī pa ģīmi. Tas- no toreiz nepieredzējušas jaunietes pieredzes.

  3. Nevajadzeja braukt pie melnajiem un vel cienaties uz vinu rekina.Tadas mulka baltas sievietes pasas mekle piedzivojumus un tas blauj,ka tiek izvarotas.Tie ir citas rases,citas mentalitates,cita temperimenta viriesi.Nemaz nav zel sadas baltas mulkes.Pati,ko mekleja,to ari atrada.

  4. Stasts ir loti labs! Kirurgiskos instrumentus nem lidz neparedzetiem gadijumiem, kad , piemeram, rodas trauma un vajaga ko sasut. Dienvidi ka ne ka! Es ka arsts 90os gados ari nemtu lidz kirurgisko somu, tikai neliels skerslis-robezkontrole.

  5. Šā stāsta versiju atceros vēl no padomijas agrajiem 80-tajiem, kad pats tikko kā biju sācis strādāt medicīnā. Tais laikos bija modē “kapeņu stāstiņi iz dzīves”- kaut vai tā pati slavenā “tanku kauja” degvielas stacijā, kura, kā izrādījās, bija notikusi bezmaz visās Latvijas pilsētās.
    Šis stāsts figurē jau krietni sen, un ir atkārtoti dzirdēts ne reizi vien, atšķiroties dažās detaļās.
    Pašam kā izbijušam mediķim prasās piesieties pie vienas būtiskas nianses aprakstā. Ja pat teorētiski mediķei bija līdz daži ķirurģiskie instrumenti (tīri tehniski kastrācijai nebūt nav vajadzīgs liels instrumentārijs) , tad praktiski neiespējami ir šādu operāciju veikt bez narkozes, kura ir veicama tikai ar speciāliem medikamentiem, nevis miega zālēm. Vai viņa PATIEŠĀM ceļojumā ņēma līdz narkozes komplektu???
    Pat, ja pielieto lokālo anestēziju, ar miega zālēm sabarots vīrietis no sāpju reakcijas, visticamāk, tomēr pamodīsies. Kastrācija ir masīvāka ķirurģija, nekā tas var likties nezinātājiem.

Pievienot komentāru