Dzīves māksla, Psiholoģija

“Nekad nepalīdzi vājajiem!” Atziņas no psihologa, kurš bijis aprakts dzīvs zārkā

1. Vājie cilvēki. Es zinu, ko darīt, lai viņi sevi nesāpina. Bet viņi turpina

1no4
Foto - Shutterstock.com

Šajā rakstā psihologs Andrejs Žeļvetro stāsta par to, kā pēc 10 gadu psihologa darba nācis pie atziņas par daudzu savu darbību bezjēdzību.

Viņš ir pazīstams ar rakstiem par stiprām sievietēm un vājiem vīriešiem. Raksti tiek aktīvi apspriesti internetā un publicēti laikrakstos un žurnālos. Viņa vizītkarte ir treniņš, kas saucas “aprakšana, dzīvam esot”. Šajā apmācībā dalībnieks iziet cauri vairākiem posmiem, no kuriem viens – tikt apraktam zārkā pilnīga reālisma apstākļos. Vispirms viņš to bija pats izmēģinājis un sapratis, cik tas ir spēcīgs instruments, lai sāktu jaunu dzīvi!

Ielūkosimies psihologa visai provokatīvajās un neordinārajās pārdomās, kuru moto “Vājš cilvēks – ne tas, kurš nevar, bet tas, kurš negrib” un kuras arī izraisīja karstas diskusijas viņa blogā.

Es neatceros, kāpēc tā ir noticis, bet kopš bērnības es uzskatīju, ka visi cilvēki ir labi un spējīgi. Ticēju, ka ļaunums var mainīties un kļūt par labo. Ticēju, ka meļi var kļūt par godīgiem cilvēkiem. Ka naivie var kļūt pieauguši. Vājie – spēcīgi. Mantkārīgie – dāsni. Nabadzīgie – bagāti. Muļķi – gudri.

Tas daļēji ir iemesls, kāpēc es izvēlējos psihologa profesiju. Es redzēju, kā cilvēki cieš no grūtībām un nelaimēm. No stulbuma un gļēvulības. No nezināšanas, nedrošības, vājuma, bailīguma, skaudības, viltus un visa pārējā, kas padara mūs nelaimīgus. Vispār – mēs ciešam arī no tā, kas dara mūs laimīgus. Piemēram, ja vājais tiek pie varas. Kad nabagam tiek dota nauda. Kad labie strādā ļaunuma labā. Kad nelieti sāk mīlēt…

Es gribēju palīdzēt cilvēkiem, kuru ciešanas es redzēju. Vēlējos nospiest slēdzi viņu galvā, lai viņi vairs nedarītu to, kas izraisa sāpes. Un man izdevās! Patiešām. Arī tagad es to varu. Bet ir viens “bet”, kas neliek man mieru. Šie cilvēki drīz atkal uzkāpj uz tiem pašiem grābekļiem. Viņi atgriezās pie tā paša, no kā tā cieta.

Es atklāju, ka bieži vien vīrieši ir visneaizsargātākie un grūtāk pārdzīvo neizdevušos attiecību sāpes. Bet uz konsultācijām nāk sievietes. Puišiem nav drosmes atzīt savu ievainojamību.

Kas notiek ar vājajiem klientiem? Tu rūpējies, atbalsti, tici un šķiet, ka viņš sāk ticēt sev. Bet. Atkal ir šis “bet”. Kaut kā trūkst, kaut kas noticis, kāds aizvainoja. Un viņš sāk atkal gausties. Viss atgriežas sākuma stāvoklī.

Ir stipri cilvēki un ir vāji. Šie vājie vienmēr cietīs, viņiem vienmēr kaut kas pietrūks, citi viņus izmantos, viņiem nekad nepietiks veselības, laimes, mīlestības un naudas. Vājie var būt jūsu draugi vai radinieki, kam pastāvīgi gadās problēmas darbā, attiecībās, veselībā u.c. Pret jums viņi izturēsies kā pret tualetes podu, kurā noskalot visus savus uzkrātos atkritumus – aizvainojumu, vilšanos, sūdzības.

Kāda ir galvenā stipro un vājo atšķirība? Vājš – tas nav tas, kas nevar, bet tas, kurš negrib. Tas arī viss. Apstrīdēt to nav jēgas. Kā zināt, ko cilvēks grib? Paskaties, ko viņš dara. Ja nedara – tātad negrib. Piemēram, ja tu sūdzies par sāpēm mugurā, ko tu dari? Tikai uzsmērē pretsāpju krēmu? Ar to nepietiek, jāapmeklē ārsts, speciālā vingrošana utt. Ja neko no tā nedari, tad nečīksti!

  1. Vājie cilvēki. Es zinu, ko darīt, lai viņi sevi nesāpina. Bet viņi turpina
  2. Stiprie cilvēki, kuriem sveša vergu valoda
  3. Cilvēki nemainās?
  4. Ieskats komentāros pie raksta psihologa blogā

24 Komentāri

  1. Tā ir taisnība: pašņukstēt kādam uz pleca, ka grūta dzīve, bet pat uz piketu nevar aizvilkt savu pēcpusi, jo nekas jau nemainīšoties. Psihologs nevar nevienu salauzt, salauzt va tikai degunu. Katram pašam ar sevi jācīnās.

  2. Secinājums-TAD, tādi psihologi kā šķira vispār nav vajadzīga un svītrojama no profesiju kategorijas un punkts.Lielāka jēga,ja tāds ”psihologs” paņems slotu un reāli kaut ko izdarīs,nevis redziet-viņš esot gatavs no stiprajiem -par naudu-uzklausīt veiksmes stāstus cik apmeklējušais klients ir veiksmīgs šīs zemes dzīvē.Sliktam dancotājam pauti maisa,sliktam psihologam nekam nederīgi klienti.

  3. vai pec psihologa domam godiigie skaitas vaji cilveki? vnk realitate ir taada ka godiigs cilveks neko nevar mainiit, lai kaa censtos, jo negodiigo ir daudz vairaak, tad kad sac kko labu darit, redzi ka uzrodas citi kas ar to saak pelniit vai izmantot labveeliibu un visu sadirsh… shim psihologam domaajams pasham butu jaaiziet pie psihologa, kko vinsh galig no dziives nesaprot.

  4. Skarbi rakstīts , bet patiess atzinums. Neviens taču nedzīvos cita dzīvi un ņaudētāji netrūkst. Ir labs teiciens- Tiks piedots , ja nevarēji, bet nekad, ja negribēji!

  5. Ir nācies sastapt cilvēku, par ko šis raksts ir taisniba.
    Ir starpība starp dzīvess krīzi un hronisku nemaināmu stāvokli.
    Man domāt ja trauma sakņojas loti dziļi bērnībā, to var tikai apārstēt, atvieglot simptomus.

  6. Mēs visi gribam,lai viegli iet.Tabletīte pret to un šito,bet reāli ar sevi strādāt ir grūti.Gribas,lai kāds cits atkal visu izdara mūsu vietā.Vnk hroniski slinkojam.Tad arī vainot varam vien paši sevi,savu slinkumu.

  7. Jā, palīdzi stiprajam piebeigt vājo. Pareizā pozīcija. Trulums! Vienkārši tāpat vien neviens neslinko. Visam ir savs pamats. Maziņš grib ko pastrādāt, mammīte tūlīt klāt: man ies ātrāk, pusaudzis ko izdara- senči uzreiz ar kritiku klāt un visa apetīte ko darīt ir vējā. Vēlāk vecāki gaužas, ka slinki bērni izauguši, bet nekādīgi šiem nepielec, ka paši jau vien vainīgi. 🙁

  8. Viņam ir 100% taisnība. “”Cīkstētāju neviens pasaules psihologs nepataisīs par uzvarētāju. Varbūt uz dienu vai nedēļu, bet pēc laika čīkstētājs atkal čīkstēs.

  9. Kārtējā smadzeņu piš..a. Apriebušies visi šie ciniķi un gudrinieki. Pārapmierinātajiem kaut kā jau sev uzmanība jāpiesaista un vislabāk to izdarīt, pakāpjoties uz vājajiem, uz tiem. kam dzīvē neiet un norakstīt kā lūzerus, ko vajag atstumt vēl vairāk.
    Šādi augstprātīgi apgalvojumi arvien vairāk rada pārliecību, ka no šīs falkinās valsts ir jātinas prom, jo sabiedrības ‘krējums’ ir nojūdzies, dzīvojot melu un liekulības pasaulē. Jā, tikai tad tu vari būt stiprs šajā valstī, ja melo, zodz, liekuļo, uzvedies rupji un esi augstprātīgs. Statusu sabiedŗibā vajag iegūt ar varu, ar elkoņiem sisties, dot pa purnu un jā, tad būsi spoža zvaigzne uz pelēka fona.
    Es gan teikšu – ej tu psihais di..t. bet atceries, ka no smagiem, negaidītiem dzīves pavērsieniem. neviens nav pasargāts, (pat tāds spīdeklis kā tu). Lai tad tev pietiek spēka tavā Xstundā!

  10. Jāsaka, no tā, ko viņš raksta, psihologs, izskatās, ir ar klientiem amizierējies tipiskākajā psiholoģiskajā spēlē, nevis reāli spējot palīdzēt tiem viņu iespēju robežās kļūt pašpietiekamākiem, bet gan esot par nākošo plāksteri.

    Piemēram, Berna spēļu terminos runājot, psihologs vienkārši izklaidējās ar klientiem spēlējot “Alkoholiķu spēli” (cf. kaut vai http://www.ericberne.com/games-people-play/alcoholic/ ).

    Arī, protams, no teksta dveš dīvaina pārākuma sajūta — lūk, tur tie nabadziņi, un es viņus darīšu laimīgus, “nospiedīšu slēdzi viņu galvā”. Cik nu man bijusi saskare ar psiholoģiju un psihoterapiju, šāda koncepcija, cik zinu, ir galīgi neprofesionāla.

    Bet tas arī nav brīnums, ja izskatās, ka psihologs par maz zina un par daudz augstās domās par sevi.

  11. Cienījamais psihologa kungs,lūdz Dievu lai Tev paśam nevajag kādu kam paraudāt uz pleca, jo kas sevi paaugstina ,to Dievs pazemina-tādas tās lietiņas

Pievienot komentāru