Sekss, Tuvība

“Neņēmu seksu kā plāksteri, izvēlējos sportu”. Patiess vīrieša stāsts pēc attiecību sabrukšanas

Foto - Shutterstock

“Tevi laikam pameta draudzene. Vecīt, nebēdā – labākais līdzeklis ir cita sieviete,” toreiz teica viens vīrs, kuru uzskatu par viedu, ieraugot manu skumjo skatu. Tomēr es viņam nepaklausīju un savu izvēli nenožēloju. Neizvēlējos par veco labo dēvēto “plākstera” stratēģiju.

Jūs jau visi zināt, ka jebkuram vīrietim sāp, ja viņu atstāj sieviete, kuru viņš ir patiesi mīlējis. Neskaitāmi – kādēļ un kāpēc, kur bija tavas kļūdas, ko varēju izdarīt labāk? Paziņu lokā kādam gadījās kas līdzīgs. Zinu, ka viņš steidzās pārgulēt ar savu kolēģi, lai aizmirstos.  Notikušo biju uztvēris kategorijā – labi, vecīt, tev jāpamet domas par bijušajām attiecībām, jādodas tālāk. Neilgi pēc attiecību izjukšanas devos darba braucienā uz kādu musulmaņu zemi. Grupā biju vienīgais vīrietis, līdz ar to man bija jāuzmana četras latviešu dāmas un vietējā, kura man patika. Tomēr vairāk par patīkamām sarunām tur nesanāca un negribējās arī riskēt, ņemot vērā, ka tā ir musulmaņu zeme un kultūras kodi ir citi, atturējos no tālākas ofensīvas izvēršanas. Mēdzu pa vakariem viesnīcās uz balkona dzert tēju, baudīt jūras ainavas. Uz balkona bija divi krēsli, protams, vēlējos, lai no rītiem vai vakaros blakus krēslā sēdētu mana sieviete – mēs sarunātos, viens otru uzklausītu un priecātos par skaistajiem jūras skatiem un palmām. Tomēr jēdziens “sieviete” tajā brīdī vairs nesaistījās ar bijušajām attiecībām. Tāpēc biju dedzīgs kādreiz šajā vai citā dienvidzemē atgriezties, taču ar citu dāmu. Un tad mēs, tur arī sēdētu un spriestu kā mēs valdītu pār savu pasauli.

Pilns enerģijas atgriezos Latvijā, ticis galā ar sevi. Protams, skumjas mani “noķēra” – to sapratu kā cilvēcīgu procesa sastāvdaļu. Tomēr man zaudējumam bija jātiek pāri, un tikai tad vēlējos uzsākt jaunas attiecības. Bieži tovasar biju Kalnciema kvartālā – satiku apburošas lēdijas, bet ar viņām vairāk sazinājos sociālā treniņa pēc, jokoju, stāstīju kas man ir interesants darbā, par ceļojumiem. Par seksu īstenībā tolaik domāju maz, vairāk par tikšanu pāri situācijai, tādēļ “plākstera” stratēģiju pat īsti neapsvēru kā variantu.

Varu pateikties saviem draugiem, kas bija kopā ar mani – mēs braucām uz jūru, gājām uz Kalnciemu, sēdējām kafejnīcās, apmeklējām pasākumus. Būtisku lomu nospēlēja sports. Gadiem ilgi nebiju devies skrējienā – un tā sāku pamazām atkal skriet, ar katru reizi liekot kilometrus klāt un vienmēr priecājos, ka noskrietā mērītājs telefonā sauca jaunus rekordus par katru kilometru. Paralēli tam nodarbojos ar kādu ekstrēmu sporta veidu – tajā ļoti strauji progresēju un arī fiziskās slodzes ziņā tas aizdzina prom nevajadzīgas domas, jutos kā kārtīgi pastrādājis sporta zālē. Pēc katra treniņa iedzēru bērzu sulu kafejnīcā pie ūdens un no rīta biju atkal darbā un gatavs bliezt.

Lai gan reizēm pārņēma skumjas, uzskatu, ka turējos godam. Kādu dienu tolaik pastaigājos arī gar jūru, un pēkšņi savas stratēģijas un plānus apspriedu angļu valodā – likās interesanti palūkoties uz lietām, noformulējot tās citādāk nekā latviešu valodā. Pastaigas beigās iedzēru tēju pludmales kafejnīcā. Uzspēlēju volejbolu ar čaļiem, kas bija pludmalē. Domāju -izdevusies diena. Toreiz arī man darbā pavērās izaicinājums – doties uz respektablu pasākumu otrpus okeānam. Tas bija kā balzams manai ceļotāja un romantiķa dvēselei. Jā, aiz okeāna – skatījos pretimnākošajām sievietēm acīs, ķēru skatienus. Piektdienās viņas atsaucās uz skatieniem, taču tie bija tikai skatieni, lai gan jau bāros biju gatavs “medībām”.

Vēlāk, kad jau biju Latvijā – tā padomāju, ka tā bija satriecoši skaista vasara. Jā, kaut kas bija zaudēts. Tomēr es ieguvu daudz – bija sirsnība un atbalsts no draugu puses, skaista daba vasarā, daudz sporta, veiksmīgi izpildīti uzdevumi darbā. Protams, arī biju skumji brīži, bet es to pieņēmu kā dzīves realitāti un atkal izgāju skriet. Tā teorētiski domājot par “plākstera stratēģiju” – sapratu, ka es būtu guvis no tās īslaicīgu baudu un aizmiršanos. Bet es negribēju aizmirsties un palikt ar savām skumjām, es vēlējos tikt tām pāri. Arī, izvēloties šo stratēģiju, es varēju kādu sāpināt, ja sieviete man “pieķertos”, bet es vēl būtu klīdis savās domās par bijušajiem laikiem. Kā džentlmenis, es nevēlējos, lai kāda lēdija ciestu. Un es pats kļuvu stiprāks gan garīgi, gan fiziski, neizvēloties “plākstera” stratēģiju. Šo rakstu kā vielu pārdomām citiem vīriem, jo arī pateikt “Nē” ir labs tikums.   Šis ir grūtāks ceļš, bet, manuprāt, labāks.

 

Autors: Jānis Lakstīgala

4 Komentāri

  1. Prieks par Jūsu stāju, savu viedokli. Un prieks man pašai – ir Latvijā vīrietis, kurš rīkojas pēc savas apziņas, tiek galā ar skumjām, savām kļūdām. Paldies par sarunu.

Pievienot komentāru