Ārstniecības augi, Netradicionāli

12 vērtības veselībai, ko atnest no meža vēsajā laikā. Iesaka Eniņa un Tereško

Foto - LETA

Ejot pa mežu, ieraudzīju kadiķi. Tādu spurainu adataini kalna nogāzē. Pacienājos ar zilajām odziņām, pateicu paldies. Dabā jebkurā gadalaikā daudz vērtību. Arī tagad iespējams ievākt dabas veltes, kas noder veselības uzlabošanai. Vaicājām trim augu pazinējiem, ko vērts meklēt mežā, pļavā un upmalā.

Pa skuju taku

* “Ziemā pat labāk nekā vasarā ieraugāma melnā bērzu piepe jeb čaga. Parasti tā aug uz veciem, resniem bērziem. Jau pa gabalu uz koka stumbra var manīt melnu, grubuļainu izaugumu. Čaga līdzinās citām piepēm, taču atšķirībā no pārējām ir ļoti vērtīga cilvēka veselībai. Kraupainais sēnes bumbulis ir uzņēmis gan aktīvās vielas no koka, gan pats tās sintezējis,” skaidro farmācijas doktore un laba augu pazinēja Vija Eniņa. Čagu lieto kuņģa čūlas, gastrīta, ļaundabīgu audzēju, īpaši kuņģa un plaušu audzēju, gadījumā. Labs līdzeklis organisma aizsargspēju stiprināšanai.

Čagu vāc no dzīva koka, nevis krituša vai sen nozāģēta. Vispirms cieto veidojumu atdala no stumbra. Tas nav vienkārši, bet ar cirvi vai zāģi var paveikt. Neņem vien piepes irdeno kārtu, kas ietiecas koka mizā. Čagu sadala gabalos un žāvē. Tā ir diezgan blīva, tāpēc labāk kaltēt mākslīgajā siltumā, tomēr ne vairāk kā 60 grādos.

Pēc tam gatavo izvilkumu: dūres lieluma čagas gabalam uzlej verdošu ūdeni, līdzīgi kā maizīti mērcējot, un nostādina 3–4 stundas. Uzbriedušo piepi izmaļ caur gaļas mašīnu vai sablendē. Pēc tam masu liek katliņā un pielej 5 ēdamkarotes ūdens, kurā čaga mērcējās. Uzsilda, bet nevāra, šķidrumam jābūt aptuveni 50 grādu karstam. Ļauj ievilkties divas dienas, piemēram, termosā. Nokāš un biezumus kārtīgi izspaida. Iegūto izvilkumu glabā ledusskapī.

Papildinot ar ūdeni, rūgteno brūno dzērienu malko pa glāzei trīsreiz dienā pirms ēšanas. Ja šāds pagatavošanas veids šķiet pārāk sarežģīts, mazu čagas gabaliņu var pievienot, vārot tēju. Labuma gan būs mazāk, nekā dzerot koncentrēto izvilkumu.

* “Ja ceļā gadās paeglītis, kadiķis, lūko pēc ogām – der tikai zilās, bet zaļās neņem. Ja viss sasalis, noklāj drānu un ar koku pasit pa stumbru – zilās odziņas pašas nokritīs,” iesaka ārsts fitoterapeits Artūrs Tereško. Ja dienā sakošļā un apēd piecas sešas kadiķogas, tas dara tīkamāku elpu, kā arī noder profilaksei, jo odziņām ir pretmikrobu un pretvīrusu iedarbība. Tās satur arī daudz ēteriskās eļļas. Tādēļ, regulāri košļājot kadiķogas, cilvēks sāk smaržot tīkami – pēc tīrības un svaiguma. Vairāk par desmit ogām dienā gan nedrīkst – var izraisīt nieru kairinājumu.

* Lieliskas ir svaigas priežu un egļu skujas, tajās ir daudz C vitamīna un hlorofila. Artūrs Tereško iesaka šādu vitamīnu dzērienu: divas kārtīgas šķipsnas skuju ieber termosā, aplej ar glāzi karsta ūdens (60–70 °C) un atstāj uz nakti. Iegūst garšīgu skābenu malku, ko baudīt veselības stiprināšanas nolūkā.

* Ja piemeklējusi angīna, noder priežu sveķi, kas sajaukti uz pusēm ar cūku taukiem. Šādu maisījumu ņem pa tējkarotei un lēnām nosūkā.

* Dakteris vērš uzmanību, ka izmantojamas arī egļu skujas no zemē kritušiem zariem. No tām var pagatavot vērtīgu piešprici vannai. Skujas saber nevajadzīgā, bet tīrā zeķē. Liek katliņā ar ūdeni un kādu brīdi vāra. Spēcīgo novārījumu pielej vannas ūdenim. Šāda vitaminizēta vanna veicina svīšanu, paplašina asinsvadus, uzmundrina, kā arī padara ādu samtaini maigu.

* Vija Eniņa iesaka izkaltēt priežu vai egļu skujas un saberzt pulverī. To pa kriksim pievieno ēdienam – ir gan vitamīnu deva, gan interesants garšas akcents.

Pievienot komentāru