Personība, Psiholoģija

Veģetatīvā distonija līdz samaņas zudumiem. Kā Lindai Rotbergai palīdzēja tradicionālas un netradicionālas metodes

Foto - Matīss Markovskis
Lindas atziņa:

Man bija vieglāk atbalstīt kādu, nekā pašai lūgt. Pieņemt palīdzību šķita pazemojoši, jo man taču jābūt stiprai! Tikai vēlāk sapratu, ka patiesais stiprums ir uzdrošināšanās atzīt savu vājumu.

“Daudzi domā – stress ir ikdienišķa parādība. Bet pienāk brīdis, kad tas sāk līt pār malām un pat maina visu dzīvi,” saka Linda Rotberga. Viņai bija lielisks kāpums karjerā, stabils darbs un laba alga. Un vēl – veģetatīvā distonija, kas sekoja pa pēdām.

Zinu, ka aptuveni pirms gada piepeši saslimi. Vai agrāk biji vesela?

Es vēl tagad sevi uzskatu par veselu un priecīgu cilvēku. Līdz tam man ne reizi pat slimības lapa nebija jāņem, ja nu vienīgi, kad sasirga bērni.
Bija gan viena krīze agrā jaunībā. Pēc vidusskolas eksāmenu slodzes paliku izšķirīgā dzīves brīdī, nezināju, ko darīt tālāk. Tad vēl mīlestība, kas tieši tolaik pajuka… Stress pārņēma tik ļoti, ka nevarēju ne sēdēt, ne gulēt. Mamma aizveda mani pie psihiatra, izdzēru pudelīti zāļu, un viss pārgāja.

Nolēmu studēt farmaceitos, tas bija pazīstams ceļš, jo tētis bija profesors Farmācijas fakultātē. Pēc augstskolas sāku strādāt par aptiekas vadītāju. Liels apgrozījums, pamatīgs darba temps. Ja bija saspringtāki brīži, lietoju kaut ko nomierinošu, kādu trankvilizatoru vai vieglu antidepresantu. Tā jau dara daudzi farmaceiti.

Dzīvē, protams, gadījās dažādas nebūšanas. Divreiz apprecējos un divreiz izšķīros, paliku viena ar diviem bērniem. Arī darbā mūždien bija liela slodze, taču ar to visu tiku galā, jutos diezgan stabili.

Kāpi pa karjeras kāpnēm?

Nokļuvu Veselības inspekcijā – sāku kā inspektore, bet pēdējos septiņus gadus biju Zāļu uzraudzības un kontroles nodaļas vadītāja. Sākumā rosījos, entuziasma pārņemta – es palīdzēšu uzraudzīt zāļu apriti, tikai godīgie paliks tirgū, negodīgos sodīsim! Taču tie, kurus sodījām par pārkāpumiem, mūs uzskatīja gandrīz par personiskiem ienaidniekiem. Citi pārmeta, ka par maz sodām, tātad slikti strādājam. Uzņēmēji cīnījās par miljoniem, mēs tam visam pa vidu. Katru situāciju apvija kaislības, sūdzības, viss atkal un atkal atkārtojās. Tā bija liela un nepārejoša spriedze. Teicu sev: tev tas jāiztur, jo ir laba alga, pierasta vieta, nezini, kā būs citur.

Kādā brīdī pamanīju, ka vairs nespēju padarīt tik daudz kā agrāk. Jutu, ka atmiņa sāk klibot. Kad strādāju aptiekā, paturēju prātā informāciju par visiem 16 000 preču, kas bija mūsu klāstā. Taču tagad atmiņa brīžiem pievīla. Laikam organismā sākās kaut kādi procesi. Centos gan tos neievērot. Paldies, ka kolēģi bija tik iejūtīgi, šo to paveica manā vietā.

Iestājās arī garīgais izsīkums. Agrāk gāju uz koncertiem, teātriem, kultūras pasākumiem, tagad īsti neko vairs negribējās.
Labi, ka biju sākusi apmeklēt biodeju. Domāju, tas palīdzēja attālināt krīzi, tikai tāpēc noturējos tik ilgi.

Kā sāki dejot?

Pavasarī Baltijas baleta festivālā noskatījos filmu par vācu horeogrāfi Pīnu Baušu. Visskaistākā ir nevis iestudētā kustība, bet tā, kas brīvi nāk no cilvēka, no dvēseles. To redzēju šajā filmā. Pēc tam bija sajūta, ka manā dzīvē kaut kas notiek nepareizi. Vienmēr esmu gribējusi dejot, tad kāpēc to nedaru?!

Ieslēdzos darba kabinetā, atvienoju visus telefonus un gūglēju internetā – jau šajā pašā vakarā gribēju dejot! Tomēr tāda piedāvājuma nebija. Atradu karsto jogu. Sākumā tā šķita garlaicīga, bet, jo vairāk jogoju, jo vairāk iepatikās.

Rudenī sāku apgūt kontaktimprovizāciju – tas ir laikmetīgās dejas paveids. Pabeidzu apmācību, braukāju pa festivāliem. Reiz ceļabiedrene pastāstīja par biodeju. Sāku meklēt internetā, kur notiek nodarbības, gāju dejot. Vēlāk iestājos arī biodejas skolā, lai kādreiz to varētu mācīt citiem, bet tolaik nepabeidzu, jo saslimu.

Kā tev šķiet, vai slimību kaut kas izprovocēja?

Darbā bija jārisina būtisks jautājums par ļoti dārgām zālēm. Spiediens bija milzīgs. Vajadzēja atklāt pārkāpumu, uz manis gūlās visa atbildība. Pirmdien bija paredzēta pārbaude.

Sestdien visu dienu nogulšņāju, nevarēju neko ieēst, domāju, ka esmu saķērusi vēdera vīrusu, lai gan citu simptomu nebija. Svētdien pēkšņi jutu, ka visu ķermeni pārņem kņudošs nemiers, trauksme. Uztraukumam it kā nebija iemesla, bet nelāgā sajūta pastiprinājās. Staigāju šurpu turpu pa māju, tad devos laukā. Kamēr gāju, viss bija labi. Tiklīdz apstājos, nelabums atsākās.

Ārste izrakstīja viegli nomierinošas tabletes un slimības lapu. Dzēru tās, bet jutu, ka kļūst sliktāk. Sirds visu laiku sitās kā negudra, ļoti nepatīkama sajūta. Piecas dienas nevarēju ne ēst, ne gulēt, iekšā dīca trauksme. Varēju glābties, tikai staigājot, izjoņoju visus Rīgas mikrorajonus. Gāju arī naktī. Trūkos augšā, apģērbos un devos laukā, jo, tikai ejot, jutos mazliet mierīgāka.

Kādu rītu uz kāpnēm piepeši pārņēma baisa sajūta – sirds stājas! Viss, tūlīt miršu! Sapratu, ka tā ir sirdslēkme. Tā, Linda, tu neesi piecas dienas ēdusi, gulējusi, esi iztērējusi visas organisma rezerves, un tagad mirsi. Zvanīju ģimenes ārstei, bet viņa neatbildēja.

Tā bija panikas lēkme?

To sapratu tikai vēlāk. Taču jutos briesmīgi, bija baisi būt tik tuvu savai nāvei. Tagad varbūt pat esmu pateicīga, ka to piedzīvoju.
Mums ikvienam nezināmā punktā un laikā pienāks brīdis, kad būs jāmirst. Arī man. Būs jādodas pilnīgi vienai, jāatstāj visi mani sasniegumi, sociālais statuss, materiālie ieguvumi. Nekam vairs nebūs nozīmes. Ja nonāc pie nāves līnijas, esi spiests paskatīties, kā dzīvo un kā gribētu dzīvot, kas ir svarīgi un kas ne.

4 Komentāri

  1. Lasu it kā par sevi, jo man bija un vēl pa laikam ir visas šīs problēmas. Kā tas traucēja dzīvot, kamēr nezināju un nesapratu -kas man kaiš. Biju nonākusi līdz tam, ka negribējās dzīvot, jo nevarēju viena no mājas iziet, nāca virsū paniskas baiļu lēkmes. likās, ka tūlīt nomiršu. To ir grūti saprast tiem, kas ko tādu nav piedzīvojuši, bet es tiešām novēlu-kaut Jūs to neviens neizjustu, jo tās ir pretīgas sajūtas. Tagad, kad zinu visu, ko vien var uzzināt par šo veģetatīvo distoniju, kad ārstējos, tad ir vieglāk sevi saturēt grožos un dzīvot!!

Pievienot komentāru