Dzīves māksla, Psiholoģija

Par ko es raudu pie psihoterapeita

Foto - Shutterstock.com

Kāds pavecs psiholoģijas profesors man teica, ka labam psihoanalītiķim jāspēj aprakstīt kafijas smaržu. Un tā. Kafijas smarža: kā no dzīlēm nākusi, vienpatīga, histēriski melanholiska, ārkārtīgi eiropeiska, neskatoties uz savu izcelsmi; tā līdzinās mozaīkai, kuru veido kāds no Parīzes vai Romas tiltiem, ūdens lāšu zīmējums uz stikla, savijušies galdu kvadrāti un apļi; tā ir neplastiski kustīga, fragmentāra, klusi skanoša vijolīgā re minorā. Profesors piebilda: “Bez valodas es esmu iemūrēts pats sevī.”

Žēl cilvēka, kurš neprot runāt. Es droši vien nezinu, vai mēs maksājam psihoterapeitam par to, lai mūs sadzirdētu, vai par to, lai mēs spētu pateikt. Mums ir nepieciešama iespēja kaut vai reizi nedēļā izspļaut, izteikt beidzot visus tos pārdzīvojumus, kuri glabājušies mūsos daudzus gadus un mēs tos esam iegrūduši dziļumā – aiz deviņām atslēgām -, līdz visa milzu slēdzeņu konstrukcija aizņem lielu daļu mūsu psihes, neatstājot vietu mūsu patiesajai būtībai.

Zīdainis nevar pastāstīt mātei, kas viņam vajadzīgs. Viņu nomoka kolikas, niez augošie zobiņi, viņš ir izsalcis, viņam ir vientulīgi vai bailīgi. Par to visu viņš var pateikt vienā vienīgā veidā – raudot. Jutīga māte ar laiku pēc mazuļa mīmikas, kustībām, intonācijas un raudāšanas intensitātes var saprast, kas bērnam vajadzīgs un palīdzēt tikt vaļā no ciešanām. Bērni vismaz raud. Pieaugušie, kaut jau ir ar brīnišķīgu valodas spēju, nedara pat minimālo nepieciešamo, ko dara zīdaiņi.

Nesen mamma pastāstīja, cik bezjūtīgs un patmīlīgs jaunībā bija tēvs. Stāsts ir šāds. Bija karsta jūlija diena, viņi, tobrīd jaunlaulātie, izstāvēja garu rindu muzejā. Tēvam sāka gribēties ēst un viņš pajautāja mātei, vai palaidīs viņu uzkost. Viņa to novērtēja kā pilnīgi bezkaunīgu vēlmi: kādēļ sievietei vienai jāmokās saulē, kamēr viņš paēdīs vēsajā kafejnīcā kotletes!? Bet tā arī viņa neko nepateica un vīru palaida. Pēc pusstundas viņš atgriezās apmierināts un sāta sajūtu guvis. Bet te mamma saprata, ka apprecējusies ar “bezjūtīgi patmīlīgu cilvēku”. Tā arī nepaskaidrojusi savas neapmierinātības iemeslus, viņa nerunāja ar vīru līdz dienas beigām. “Ko gan viņš tādu izdarīja?” es jautāju. “Viņš man nenopirka pat ūdeni!” atcirta māte. Tālāk sekoja bēdu stāsts, kā viņa cieta no slāpēm, bet vīrs par viņu pat nedomāja, pats paēda un padzēra, bet viņai neko neatnesa u.t.t. u.t.j.p. Es brīnījos, kā viņā šīs emocijas vārījās vēl pēc teju trim desmitiem gadu! “Un tu viņam pateici, ka gribi dzert?” es painteresējos… “Nē, tas taču arī tāpat bija skaidrs!” atcirta sašutusī mamma.

Es neko nezinu par to, kā savā starpā saprotas eži, bet cilvēkam, lai viņu saprastu otru cilvēku, tomēr ir jārunā! Tēvs ar māti izšķīrās četrus gadus pēc šī notikuma – pārāk daudz “sakrājās”.

Bezvārdu bīstamība neaprobežojas tikai ar attiecību izjukšanu. Ja jūs nerunāsit, jūs nomirsit. Visām mūsu emocijām ir noteikta enerģija un, jo tās ir spēcīgākas, jo vairāk tajās enerģijas. Bieži vien mēs cenšamies apspiest dusmas, sēras, skaudību. Pārsteidzoši, ka reizēm mēs slēpjam pat prieku un mīlestību, lai it kā sevi nepazemotu citu priekšā, neizskatītos infantili. Enerģija, kas baro mūsu emocijas, pēc uzkrāšanās likuma nevar nekur pazust, tā paliek, paslēpusies mūsos, un mēs gadiem nēsājam sevī šo nastu, līdz saslimstam.

Pievienot komentāru