Bērni, Bērnība

Stāsts no geštaltterapijas par klientu bērnu un haizivi. Kā tika pārvarētas senas bailes

Foto - Fotolia/SergiyN

Mēģinot izskaidrot divos vārdos, ar ko nodarbojas geštaltterapija, var teikt – tā ir nepabeigtu situāciju pabeigšana. Dažādu – emocionālu, mentālu, ķermenisku. Kaut kas tiek pārdomāts un izsvērts, kaut kas apzināts, kaut kas pārdzīvots. Katrs cilvēks, kuram ir geštaltterapijas pieredze, atceras to atvieglojuma izjūtu, kad beidzot “puzle ir salikta”, stāsts ir beidzies, situācija noslēgusies. Vairs nav sāpju, trauksmes, nekas netraucē gulēt un neatņem miegu. Tā geštaltterapiju mēģina aprakstīt geštatltterapeite Jeļena Bartoša.

Trauma ir nepabeigts geštalts. Kaut kas ir neviļus noticis un cilvēks nav paspējis tam sagatavoties. Gribēja reaģēt, bet kaut kāda iemesla dēļ viņam tas neizdevās. Nepaspēja, neprata, nebija iespējas. Trūka atbalsta pārdzīvojumos, jūtas viņam svarīgie cilvēki neņēma vērā, ignorēja.

Kustība ir apturēta, satraukums apspiests, tomēr aktivitāte palikusi ķermenī un grib izspraukties. Cilvēks ir viegli aizkaitināms, var sekot izvirdums, asaras, dusmas par sīkumiem – tādā veidā traumatiskā situācija meklē izeju. Var būt otrādi – cilvēks sastingst, saspringst, rodas fobijas – cilvēks cenšas izbēgt no jaunām traumatiskām situācijām, bet pašreizējiem pārdzīvojumiem viņam trūkst spēka.

Ja trauma ir nesena, pieauguša cilvēka, saprotama, tad ar to ir vieglāk strādāt, jo ķermenī vēl nav uzkrājies tik daudz traumatiskās aktivizācijas, lai tā kļūtu par daļu no rakstura un pašu par sevi traumatisko notikumu var atcerēties, un tad nepabeigtās ķermeniskās reakcijas ir vieglāk pabeigt. Bet, ja tā ir agra trauma, piemēram, gūta dzimšanas brīdī vai bērnībā, kad mazulis vēl nerunā? Par kuru nav atmiņu apziņā, tādēļ, ka vēl nebija apgūta runa, nebija izpratnes un atmiņas palikušas tikai ķermenī?

Tad nākas atdurties pret simptomu, novērot uzvedību, kustības un meklēt, kas tajā visā meklē pēc pabeigtības. Ķermeniskās sajūtas kalpo kā ceļa rādītāji, traumas marķieri un tie palīdz atrast izeju no tās, tur rodama pieeja instinktīviem resursiem.

Es izstāstīšu piemēru no sava darba, kurā bija jāpabeidz traumatiskā reakcija. Situācija bija ar klientu bērnu.

Ar bērniem ir vieglāk strādāt, jo ar viņiem situācijas var izspēlēt, var muļķoties, piedāvāt dažādas idejas. Bērni nav tik kritiski un sasaistīti kā pieaugušie. Toties no viņiem nesagaidīsi atgriezenisko saiti – bērniem nav tieksmes aprakstīt savu stāvokli un kur nu vēl to analizēt. Bērniem patīk terapeita patiesums un spontanitāte, viņi novērtē kustīgumu un drosmi. Jābūt uzmanīgiem, elastīgiem, iesaistītiem un godīgiem. Principā – tāpat kā ar pieaugušajiem.

Haizivs un lifts

Pie manis atveda brīnišķīgu astoņgadīgu puisēnu no labas ģimenes. Viņš mācījās labā skolā, apmeklēja pulciņus. Viņam bija attīstīta valoda, bagātīga iztēle un mīloši vecāki. Tikai nezin kāpēc viņam neizveidojās normālas attiecības ar klasesbiedriem. Viņš neprata ar viņiem iedraudzēties, nezināja, kā viņus ieinteresēt. Viņš sabēdājās, vecāki pārdzīvoja… Tādēļ arī atnāca pie manis.

Mēs spēlējāmies, zīmējām, runājāmies. Izspēlējām dažādas situācijas, runājām par skolā notiekošo. Viņš bija apķērīgs un smalks, pats izdarīja daudzus secinājumus un izmēģināja jaunus veidus. Tā nu skolā apstākļi sāka mainīties un mūsu darbs sāka iet uz beigām, taču man tā arī nebija skaidrības par vienu tēmu. Proti, visās mūsu spēlēs, īpaši aktīvajās (cik nu mans kabinets pieļauj aktīvu darbošanos), bija jūtams, ka puisēns it kā tur sevi rāmjos, ir piesardzīgs. It kā viņš ir izveicīgs un kustīgs, bet tajā pašā laikā pārāk piesardzīgs, bieži apstājas. Tas atspoguļojas gan mūsu kopā būšanā, gan spēlēs. Pagaidām nesapratu, kāpēc tas tā bija.

Bet vienā no mūsu nodarbībām es piedāvāju jaunu spēli – piedzīvojumi jūrā un tikšanās ar haizivi. Un bija jāizspēlē trīs veidu reakcijas pret haizivi – bēgšana, cīņa un sastingšana. Šādā spēlē bieži vien kļūst skaidrs, tieši kāda stratēģiskā reakcija uz stresu klientam piemīt un kāda ir “atpalikusi”, nav pabeigta.

Puisis sastinga jo prasmīgi, arī sita haizivi ar patiku. Bet kad viņam bija jābēg, viņš no sākuma it kā sāka skriet, bet pēc tam apstājās: “Man ir astma, es nedrīkstu skriet, jo tad nomiršu”. Es zināju par astmu, bet nezināju par šādu uzstādījumu. Bet haizivs negaida. Es viņam atbildēju: “Tagad var. Ja tu neskriesi no haizivs, viņa tevi apēdīs un tad tu tiešām nomirsi.” Un puisēns sāka skriet – apļus pa manu kabinetu. Un – tik viegli, ātri, tik viegli!

1 komentārs

Pievienot komentāru