Dzīves māksla, Psiholoģija

Laime visiem ir par velti un lai neviens nepaliek bešā!

Foto - Shutterstock.com

Savulaik es skolā rakstīju referātu par brāļu Strugacku darbiem. Atceros, mani īpaši iespaidoja viens teikums viņu darbā: “Laime visiem ir bez maksas un lai neviens nepaliek bešā!” Kur tad tā laime īsti ir?

Atveru savu dienasgrāmatu, kuru rakstu jau no septiņu gadu vecuma. Man teica, ka laime būs tad, kad uzvedīšos godīgi, lai mamma būtu apmierināta. Es uzvedos labi, cik nu vien spēju, bet laime tā arī neatnāca un mamma vienalga palika neapmierināta. Tad man teica, ka laime ir, ja ir labas atzīmes. Es mācījos labi, cik vien spēju, pabeidzu skolu, saņemot medaļu, bet laime tā arī nepienāca. Pēc tam man teica, ka laime ir tajā, ja iestāšos prestižā augstskolā un atradīšu cienījamu darbu. Es iestājos augstskolā, atradu darbu, sāku pelnīt pieklājīgu algu un virzīties pa karjeras kāpnēm – bet laimes tā arī nebija.

Es domāju, ka man līdzās nav cilvēka, kurš darītu mani laimīgu. Nu, protams! Lūk – problēmas risinājums. Tāds cilvēks uzradās, paņēma mani aiz rokas, aizveda pie sevis uz mājām, uzvilka man pirkstā gredzenu un  liecinieku klātbūtnē apsolīja dalīt ar mani prieku un bēdas, līdz nāve šķirs. Bet laime tā arī neatnāca, tā vietā pienāca grūta un mokoša depresija. Ko man tagad domāt? No kura vai kā gaidīt laimi? Varbūt man piedzims bērni un, lūk, tad…

Tad es uzsāku psihoterapiju un sapratu, ka nav nekādas laimes paslēptuves un nav nekādu tās apsargu ar smagām, jau apsūbējušām atslēgām. Šīs durvis neatvērs ne vecāki, ne draugi, ne priekšnieks, ne vīrs, ne bērns. Atslēga no tās vienmēr ir bijusi pie manis, tika es to neredzēju un nepratu ielikt slēdzenē un atvērt. Tagad es to protu, esmu laimīga, ka tik agri atradu veidu, ka negaidīju bērnu piedzimšanu, vēl vienu paaugstinājumu darbā, algas pielikumu vai jaunu, dārgu mēteli.

Kas priekš manis ir psihoanalīze? Tas ir pats aizraujošākais ceļojums un smags darbs, tā ir citādāka metode. Kāpēc citādāka?

Es nesen runāju ar kolēģi. Viņam ir vairāk nekā 40 gadu, viņš daudz dzīvē sasniedzis, bet katra diena viņam ir mocības. Tēvs armijnieks iemācījis, ka pret skumjām palīdz disciplīna un tā nu viņš ceļas pulksten piecos no rīta, iet skriet, nodarbojas sporta zālē, vienmēr laikus nāk uz darbu, ēd pēc saraksta un tikai veselīgu maltīti. Es viņam jautāju: “Un ko – palīdz?” “Nē, nepalīdz,” viņš atbildēja, “vienkārši es nepietiekami cenšos. Varbūt man vajag celties pulksten piecos no rīta arī brīvdienās, kā tu domā?” Un kā domājat jūs?

3 Komentāri

Pievienot komentāru