Bērni, Bērnība

Pediatrs: kad bērni cieš no pārliekas vadāšanas pie ārstiem un medicīnas sistēmas agresivitātes

Foto - Fotolia/chaiyon021

Saskaņā ar Jēlas universitātes pētījumiem bērni, kuriem ir ļoti trauksmainas mātes, saņem par 30% vairāk medikamentu un par 40% biežāk tiek hospitalizēti. Izrādās, ka trauksme ir kā medus maize medicīnai un farmācijas biznesam. Tā secina ukraiņu ārsts pediatrs Andrejs Peņkovs, kura pieredze un atziņas ir ne mazāk noderīgi arī Latvijā. Viņš runā par tā saucamo ievainojamā bērna sindromu, par to, kā vecāku trauksme var objektīvi ietekmēt bērna veselību, kā arī par to, kādi ir mūsdienu medicīnas sistēmas agresivitātes un hospitalizācijas riski attiecībā pret bērnu.

Parunāsim par agrīno bērna vecumu – to vecumu, kad notiek intensīva visu bērna organisma sistēmu, īpaši galvas smadzeņu, attīstība.

Neliels ievads. Aina, kuru es novēroju gana bieži – pie manis atnāk divi pieauguši cilvēki, kuriem jau pāri 30. Viņiem ir piedzimis bērns. Viņa bļauj – mazulim ir tik daudz vajadzību, kuras jaunie vecāki ne vienmēr spēj saprast un apmierināt. Protams, visam vajag laiku, lai bērns un pieaugušie adaptētos jaunajam dzīves ritmam.

Bieži notiek zināms psiholoģiskais regress, un pieaugušie vīrietis un sieviete paši pārvēršas par bērniem. Viņiem uz rokām ir mazulis, un viņi iegrimst prostrācijā (nomāktībā un spēku izsīkumā) tādēļ, ka nezina, ko darīt.

Bet tagad iedomājieties, kā šajā situācijā jūtas bērns. Vecāki viņam ir dievi un dievi pēkšņi izrādījušies bezspēcīgi. No kurienes gaidīt palīdzību un aizsardzību? Es runāju par jauno vecāku negatavību būt vecākiem. Un žēl, ka reti kurš iedomājas par psihologa atbalstu.

Bet tagad piesaistīsim situāciju medicīnai. Manā skatījumā šajā situācijā daudz var runāt par tādu izpratni kā “ievainojama bērna sindroms”. Ko tas nozīmē? Iedomājieties, ka sievietes dzīvē gaidību vai dzemdību laikā notiek kaut kas nepatīkams vai traģisks. Tā var būt kāda diagnoze, piemēram, grūtniecības pārtraukšanās draudi vai problēmas attiecībās ar vīru, vai tuva cilvēka zaudējums. Un pēc tam, pēc bērna piedzimšanas, sieviete-māte, bet bieži vien arī citi ģimenes locekļi vai visa ģimene kopumā, sāk pārmēru pārdzīvot bērna veselības stāvokli vai pat uztraucas par viņa dzīvību. Bērns var ar kaut ko saslimt un mamma uzreiz ceļ trauksmi, iedomājoties, ka nu draud dzīvības briesmas, un parādās bailes no nāves, kas ir cilvēka pamatbailes.

Mums vēl nav izkopta kultūra apmeklēt psihologu, lai aprunātos par savām problēmām. Tādēļ izveidojas situācijas, kurās mātes vienkārši nespēj tikt galā ar savu emocionālo stāvokli.

Manā praksē bija šāds gadījums – kāda puisēna māte tik ļoti pārdzīvoja par vienu elpas trūkuma gadījumu, puisēna elpceļos iekļūstot svešķermenim, ka pēc šīs epizodes pie mazākās saaukstēšanās viņa veda bērnu uz slimnīcu. Četrgadīgais bērns, sākot no pusotra gada vecuma, 8-10 reizes gadā nonāca slimnīcā. Un, lūk, reiz, sēžot uz gultas, šis puisēns teica: “Vecmāmiņ, kā man tas viss ir apnicis… Kad es nomiršu?” Ak, vai… Notika tas, no kā baidījās mamma un radinieki – bērns sāka runāt par nāvi. Visu laiku cietis no medicīniskām manipulācijām, bērns guva smagu fizisko un psiholoģisko traumu. Es atbildīgi paziņoju – ir ļoti svarīgi, lai māte atrastos emocionālā līdzsvara stāvoklī! Vienkārši tāpēc, ka tas ļoti ietekmē bērna attīstību gan tad, kad viņš vēl ir mātes miesās, gan pēc piedzimšanas un pirmajos dzīves gados, veidojoties viņa raksturam un reakcijām, kādas tās būs pieaugušā vecumā.

Es vēršos pie visām mammām ar lūgumu godīgi atzīt – no kā jūs visvairāk baidāties, kad bērns saslimst un jūs skrienat pie ārsta? Vai baidāties par bērna dzīvību? Tāda ir cilvēka psiholoģija – mēs visu laiku domāsim to sliktāko.

Taču, ja iziet no pārbiedēta, skumju nomākta vecāka stāvokļa un aplūko statistiku, tad redzam, ka 99,9% saslimšanu visumā veseliem bērniem beidzas ar izveseļošanos!

Un, lūk, mēs nonākam pie galvenā – kad mamma krīt panikā un viņai talkā nāk mūsdienu medicīna, tā bailes tikai pavairo. Jums pateiks – ja jūs neārstēsities, jūs situāciju ielaidīsit un kaut ko palaidīsit garām; jums ir jāārstējas ar desmitiem preparātu un tikai tad jūs varēsit bērnam palīdzēt utt. Mammu, kas atrodas nestabilā emocionālā stāvoklī, var pārliecināt par jebko!

Lūk, tā rodas “ievainojamā bērna sindroms”. Saskaņā ar Jēlas universitātes pētījumiem bērni, kuriem ir ļoti trauksmainas mātes, saņem par 30% vairāk medikamentu un par 40% biežāk tiek hospitalizēti. Izrādās, ka trauksme ir kā medus maize medicīnai un farmācijas biznesam. Cilvēks iegādāsies jebkādas zāles, izmantos jebkādas ārstēšanas shēmas, bez ierunām piekritīs hospitalizācijai utt.

Bērns tādā veidā tiek ierauts medicīnisko manipulāciju sistēmā. Ja bērns tiek hospitalizēts, tas nozīmē, ka jebkurā gadījumā, neatkarīgi no diagnozes, viņam tiks veiktas injekcijas, viņam būs jāpacieš dažādas medicīniskas manipulācijas, un diezin vai kāds veidos ar viņu individuālu kontaktu un rūpēsies, lai medicīniskās agresijas būtu pēc iespējas mazāk. Viņš taču ir mazs – gan pacietīs.

0 Komentāri

  1. Un kur ir tā robeža, kad saprast, vest pie ārsta vai nevest? Jā, es biežāk aizvedu, jo ja nevedīs, tas pats ārsts pārmetīs – kur jūs, māte, bijāt agrāk. Tajā pašā laikā ar zālēm neaizraujos. Šaubos, ka Latvijā liks slimnīcā bērnu, kam tur nevajag būt. Kad es ar savu mazo bijām ar Rota vīrusu, kad bērns vēma uz zaudēja šķidrumu, palātā bija mazais, kurš ļoti ātri atguvās (dienas laikā) un atspirga, viņu tūlīt pat (ar mammu) palaida mājās, bez jebkādām manipulācijām. Ne vienmēr vajag pārdrukāt ukraiņu un krievu rakstus no feisbuka, viņiem tur medicīna sliktāka un citādāka.

  2. Es vedu tikai uz potēm un 1 gadā, kad to vajadzēja regulāri, pēc tam līdz skolai ne reizi, tikai tad, jo vajadzēja skolai isziņu. Tak iesnas, klepus vispār nav slimība!!!! Pēc tam potes bija skolā un nekāda svajadzības nebija turpmāk kkur vest pie ārstiem.

Pievienot komentāru