Bērni, Veselība

Cīņa: sākumā par diagnozi, tad – par iespēju droši ēst. Mammu pieredzes stāsti, kad bērnam ir celiakija

Foto - Fotolia/tunedin

Atklāšana un diagnosticēšana: “bērns mocījās, līdz nonāca slimnīcā”

Jau iepriekš esam stāstījuši par celiakiju un citām diagnozēm, kuras, ievērojot pielāgotas diētas, ļauj bērniem dzīvot normāli. Šoreiz piecas mammas dalījās personīgos stāstos par to, kāds ir ceļš līdz šim “normāli” un kā praktiski darbojas 2012. gadā pieņemtais “ēdināšanas likums”.

Celiakijas diagnostika mammām saistās ar psiholoģiski ļoti smagu dzīves periodu, kad atkārtoti un bez lieliem rezultātiem notikušas pārbaudes pie ģimenes ārstiem un dažādiem speciālistiem, līdz beidzot bērnam palicis tik slikti, ka meklēta palīdzība slimnīcā. Par gastroenterologiem, kas beidzot uzstādījuši bērnam diagnozi, mātes izsakās ar teju vai dievbijīgu pateicību un atvieglojumu, jo līdz pareizās diagnozes uzstādīšanai vairākus gadus nācies noraudzīties bērna ciešanās.

“Visu laiku bija vemšana, šausmīgas sāpes, dzīvojām pa slimnīcām, pat krampji bija sākušies. Paulai jau bija trīs gadi, kad pēc krampju lēkmēm nomainījām ģimenes ārstu, un trīs gadu laikā nemitīgi braukājām uz slimnīcu un atpakaļ. Vēdera sāpes norakstīja uz vēdera vīrusu, ja vēma, teica – mammīt, kaut ko iedevāt. Tikai tad, kad mūs jau četru gadu vecumā nosūtīja pie gastroenteroloģes Ārijas Marksas-Ēbeles, bērnam uztaisīja biopsiju un beidzot diagnosticēja ļoti nopietnu celiakiju,” stāsta astoņgadīgās Paulas mamma Inese Putniņa.

Arī Irēnai Monskai, kuras cīņa par meitas ēdināšanu Ādažu vidusskolā jau iepriekš piesaistījusi mediju uzmanību, bija jāpiedzīvo līdzīgi pārdzīvojumi. Viņas bērnam diagnozi beidzot uzstādīja tikai piecu gadu vecumā. “Paldies Dievam, ka ir tāda Eglīte [Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas virsārste Ieva Eglīte – Aut.piez.] un profesionāļi bērnu slimnīcā. Tur tiešām strādā speciālisti, bet līdz tam viss bija drausmīgi. Analīzēs pie ģimenes ārsta nevarēja uzstādīt diagnozi. Bērnu Gaiļezerā Juglā pārbaudēs arī viss bija it kā kārtībā, tikai teica, ka meita nesagremo ēdienu pilnīgi. Vēdera sāpes pieauga. Apetīte trūka. Bērns divus gadus mocījās, kamēr viss aizgāja tik tālu, ka viņa no sāpēm sāka kliegt, un mēs aizvedām uz slimnīcu. Tikai tad, kad tikām gastroenteroloģes Eglītes nodaļā, kad, visu pārbaudot no galvas no papēžiem, neko neatrada, viņa ieteica pārbaudīt asins analīzi un noteikts marķieris parādīja, ka meitai ir celiakija.”

Pievienot komentāru