Ar īpašām vajadzībām, Bērni

Visskaistākais un vislabākais pasaulē. Daces Kreičmanes spēka stāsts, audzinot dēlu ar Dauna sindromu

Foto: Egons Zīverts/Kurzemes Vārds

Zēns sarkanās biksēs

“Dēlam piedzimstot konstatēja Dauna sindromu. Ģenētikas centrā atzina – iemeslu nezinām,” stāsta piecpadsmitgadīgā liepājnieka Kārļa mamma Dace Kreičmane.

“Dēlam piedzimstot konstatēja Dauna sindromu. Ģenētikas centrā atzina – iemeslu nezinām,” stāsta piecpadsmitgadīgā liepājnieka Kārļa mamma Dace Kreičmane. “Tas var būt jebkas. Meklējot cēloņus, daudz par to domāju. Esmu dzimusi skrundeniece, varbūt dabūju radiāciju no lokatora. Nācās iet uz fluorogrāfiju, iespējams, tas ietekmēja manu un vēlāk arī dēla veselību. Pirms pārvācos uz dzīvi Liepājā, dzīvoju Aizputē – varbūt tur kaut kas… Kas to tagad lai zina!” viņa nopūšas.

“Padomju laikā attieksme bija tāda – tie, kuriem ir bērni invalīdi, ir it kā zemākas kārtas vai šķiras cilvēki. Tā jūtos arī tagad. No padomijas gadiem līdzi nācis jautājums – kāpēc tev to vispār vajag? To neviens nesaprot. Cilvēki uz ielas atskatās – kam viņai tāds dēls vajadzīgs?!” Taču Dacei dēls ir visskaistākais un vislabākais pasaulē. “Kaža ir vissuperīgākais puika! Mēs taču vienmēr gribam, lai mūsu bērni būtu visskaistākie un visgudrākie. Ne vienmēr tieši tā notiek. No otras puses, Kārlis nekad nebūs ne dzērājs, ne narkomāns.

Kad cilvēki uz ielas vai autobusā uz mums skatās, vairs to neievēroju, bet citi vecāki mūs nepieņem,” ar rūgtumu saka Dace.

Bijuši arī diezgan traki gadījumi. Reiz Kārlis uz trim stundām pazudis. Policija pa visu pilsētu meklējusi, vai kaut kur nestaigā zēns sarkanās biksēs, līdz viņš atradies.

“Pēc Kārļa piedzimšanas iestājos Dauna sindroma biedrībā, kur daudz uzzināju par šo traucējumu. Specializētos žurnālos visi gadījumi ir sīki aprakstīti. Biedrībā nodomāju, ka citiem cilvēkiem klājas vēl grūtāk. Man tomēr ir darbs, normāla alga… Pie Kārļa nāk auklīte, kura dažreiz pat divdesmit četras stundas ir palikusi kopā ar viņu,” savus un citu vecāku apstākļus salīdzina Dace. “Šāds bērns ir nevis pārbaudījums, bet gan laime, jo viņš būs bērns visu mūžu. Vienīgi es pati esmu veca – Kārlis man piedzima 45 gados.”

7 Komentāri

  1. Iemesls ir 45 gadi, kas ir paaugstināta riska pakāpe.
    Es piekrītu, ka bērns ir labs un mīļš. Tik nu dabā ir savi likumi. Ir laiks kad šī riska pakāpe nav tik liela. Un ir laiks, kad ir.

  2. es tikai nesaprotu,kaapeec ir jaameklee kaut kaadas atbildes,kaapeec taa notika un taa. Tas var gadiities ar jebkuru!! un shaadi beerninji dzimst ari gados ljoti jaunaam mammaam!! Probleema nav beernos,probleema ir sabiedriibaa!!! Kaa vispaar var kaut ko taadu jautaat,kam tev tas vajadzigs.. degradeetaa sabiedriba! nekad nesapratiisu mammas,kas atsakaas no saviem beerniem.

  3. man ari meitene ar dauna sindromu,bet loti gruti jo nevaram neko sarunat,bet tapec vel jo vairak es vinu milu ka vina ir bezpalidziga un ar Karlisa mammu mes esam draugos

  4. Mums ir diezgan necilvēcīgs padomju mantojums, kas cilvēkus dala derīgos un brāķos. Bet visi šie bērni ir vajadzīgi Dievam un mums, lai kaut ko iemācītos un saprastu. Paldies mammai par drosmi un izturību!

  5. arī man bija jāizlemj vai dzemdēt 45 gados vai nē es izvēlējos to nedarīt un tieši bija bailes par to kāds būs bērns un vai šajos gados es spēšu viņu izaudzināt. žēl šīs sievietes un viņas bērna jo mammas reiz neb;ūs un ko tad? vēlu abiem vēl daudzus gadus būt tikpat laimīgiem kopā.

Pievienot komentāru