Pāris, Psiholoģija

Ka tik neapnikt! Kā attiecības nomērdējam pirms laika

attiecibas1

Droši vien katram nācies tikties ar cilvēkiem, kuru uzvedība, mēģinot tuvoties, izskatās pretrunīga. Piemēram, kāds izrāda interesi veidot ar jums attiecības, tiecas pie jums, bet jau pēc mirkļa izturas tā, it kā nebūtu nekādas daļas gar jums. Vai otrādi – viņš izskatās novērsies, bet pēkšņi bez jums nespēj dzīvot. Runāsim par iekšējo konfliktu – vēlmi būt tuvam ar citiem un būt pašam par sevi.

Labākajā variantā cilvēks jūt, kad viņam kādu vajag un kad saziņas ar citiem ir pietiekami. Turklāt ideālā gadijumā cilvēks arī seko savām vajadzībām. Protams, ideāls reti īstenojas, jo ne vienmēr varam sākt veidot attiecības tad, kad vēlamies un kā gribam.

Grūtības sagādā situācijas, kurās rīcība (tuvošanās vai attālināšanās) neapmierina. Piemēram, vēlos būt tuvāk, bet eju prom, vēlos atdalīties, bet pietuvinos aiz bailēm, ka partneris pazudīs, ja paiešu maliņā. Tādējādi aug neapmierinātība ar attiecībām un mazinās interese vienam par otru.

Tipiskas izvēles šādā kontekstā var būt divas:

1. Es palieku ar viņu šajā vakarā (dienā/pasākumā) ilgāk, kaut man jau būtu gana. T.i., mēs jauki pavadījām laiku, bet partneris izrāda vēlēšanos to turpināt. Vai tieši otrādi – neturpināt. Un es palieku. Bieži motīvi tajā ir vainas apziņa – “ja nu pēkšņi viņu apvainošu”, “vajadzētu parūpēties par viņu”, vai vienkārši “gribu būt viņam svarīgāks/-a”. No otras puses var rasties trauksme un bailes par to, ka tik silta, priecīga, patīkama, interesanta saskarme varētu pārtrūkt, ka šī, iespējams, bija vien nejaušība. Parasti dvēslē uzkrājies mīlestības un tuvības deficīts vai vispār nav veiksmīgas attiecību veidošanas pieredzes un cilvēks netic, ka ir tāda iespēja nākotnē. No tā arī rodas vēlme tieši tūliņ sniegties pēc visa, kā daudzus gadus trūcis.

Zināms, ka cilvēki, kas piedzīvojuši badu, pirkuši griķus milzu apjomos, kurus nevarētu apēst visas dzīves laikā.

Attiecībās ir tas pats – gribas “atēsties”, kamēr dod. Kamēr neatņēma.

Tramīgi, steidzīgi, drīzāk mokoši un bez patikas. Bet pēc tam jābrīnās, kāpēc tik jaukas attiecības atstājušas negatīvus pārdzīvojumus. Vienkārši cilvēks ir “pārēdies”.

Ja atrodaties otrā šādas mijiedarbības pusē, tad to, ka otrs “pārēdas”, varat sajust tā, it kā mēģinātu “apēst” jūs. Jo kad notiek saplūšana, kontakts pārstāj būt dzīvs, no savstarpējas apmaiņas pārvēršoties donorēšanā. No tā arī dažkārt var gūt apmierinājumu, bet nu jau citādu.

2. Cits populārs pavērsiens: man ir vajadzīga vēl saskarsme, atbalsts, siltums, apkampieni, bet es paeju malā tad, kad partnerim ir gana vai es pamanu kaut mazākās pazīmes, ka viņš kļuvis mazāk aktīvs (bieži “pazīmes” parādās, smadzenēm interpretējot ļoti ātri un tur, kur to nav). Biežākie motīvi: “ka tik neapnikt”, “nevēlēties pārāk daudz”, “būt patīkamam un neprasīt pārāk daudz tikšanās”, “neizrādīt un neizjust nepatiku, ka kaut kā pietrūcis, tā vietā pateikties par to, kas jau dabūts”. Dziļāk parasti ir bailes no atgrūšanas, bailes no tā, ka manas vajadzības ir nesvarīgas, nevērtīgas un nevar tikt apmierinātas. Un, lai atkal nesāpētu, par labāko izvēli kļūst aiziet no attiecībām ātrāk, nekā to izdara partneris. Bet reizē ar to ir iekšēja vēlēšanās, lai partneris pierāda, ka viņš neaizies.

Ja jūs esat partneris šāda tipa cilvēkam, varētu būt sajūta, ka jūs atgrūž, tādēļ rodas vilšanās un pat naids par to, ko otram it kā vajag to, kas jums ir, taču iedot to ir neiespējami, jo jūs īsti nelaiž klāt. Bet tālāk ir liela iespējamība mainīties lomām un pamest otru pusīti, kur jūs censtos pielipt, mēģinot otram dot un dot, bet partneris jutīsies kā izsekots.

Viss, ko aprakstu, var būt vāji vai spēcīgi izteikts, izspēlēts attiecībās pa daļām vai pilnībā.

Pievienot komentāru