Bērni, Pusaudži

Pusaudzis runā vai joko par pašnāvību: brīdinošie signāli vecākiem

Foto - Shutterstock.com

Autore: Aija Rutka, Calis.lv

Pusaudži saskaras ar milzum daudz grūtībām – sākot ar psihoemocionālu spiedienu no vienaudžu un pieaugušo puses, beidzot ar eksistenciāliem jautājumiem par to, kas un kādi viņi ir un kā viņi var iederēties šajā pasaulē. Šo grūtību ietekmē pusaudžu garastāvoklis svārstās gluži kā pulksteņa pendele.

Vismaz reizi mūžā katrs cilvēks ir piedzīvojis emocionāli sliktu pašsajūtu, piemēram, bezizejas sajūtu. Tomēr – kāpēc kāds mēģina izdarīt pašnāvību, bet cits, atrodoties līdzīgā situācijā, rīkojas citādi? Kāpēc dažiem pusaudžiem ir lielāks dzīvesspēks tikt galā ar līdzīgu situāciju, nemēģinot padarīt sev galu? Kas liek pusaudzim būt nespējīgam saredzēt izeju no nepanesamās situācijās? Par to Rīgas pašvaldības veidotā portālā “Veseligsridzinieks” stāsta psiholoģe Elīna Rotbaha-Zaremba.

Latvijas Slimību profilakses un kontroles centra veiktajā pētījumā “Psihiskā veselība Latvijā 2014. gadā” secināts, ka, starptautiski salīdzinot, Latvija joprojām ir 3. vietā pašnāvību skaita ziņā Eiropas Savienības dalībvalstu vidū. Salīdzinājumā ar citiem gadiem, 2014. gadā būtiski pieaudzis pašnāvību skaits 15-19 gadīgu pusaudžu vecuma grupā (15 pusaudži). Savukārt 135 pusaudži ir mēģinājuši izdarīt pašnāvību.

Runājot ar pusaudžiem, kuri ir mēģinājuši izdarīt pašnāvību, viņi stāsta, ka pašnāvības mēģinājuma mērķis bija aizbēgt no situācijas, kurai pusaudzis ilgstoši nav redzējis risinājumu. Vēl viens no iemesliem ir bijušas nepanesamas domas vai neizturamas sajūtas. Pusaudži, kuri mēģinājuši izdarīt pašnāvību, lielākoties ir vēlējušies izbēgt no notiekošā, nevis sevi nogalināt. Un vienā brīdī viņiem ir šķitis, ka nāve ir vienīgā izeja, skaidro psiholoģe.

Kāpēc? Iemesli pusaudžu domām par pašnāvību

Kopumā var izšķirt divu veidu – pusaudža personības un situācijas noteiktus – iemeslus, kāpēc pusaudži mēģina izdarīt pašnāvību. Pusaudži, kuri paši pārtrauc savu dzīvi vai mēģina to pārtraukt, iespējams, cenšas izbēgt no nepanesamām emocijām, ko rada atraidījums, zaudējums.

Ir pusaudži, kuriem attīstās sajūtas, ka viņi ir nevēlami, ka viņus neviens nemīl, ka viņiem tiek darīts pāri vai arī ka viņi ir apgrūtinājums citiem.

Ir pusaudži, kuri jūtas dusmīgi, apkaunoti vai vainīgi par kaut ko. Pusaudzim var veidoties sajūta, ka viņš vairs nespēj kontrolēt vai ietekmēt to, kas ar viņu notiek un kā viņš jūtas.

Tomēr visbiežāk galvenais iemesls pusaudža mēģinājumos izdarīt pašnāvību vai pašnāvības paveikšanā ir pusaudžu depresija. No vienas puses, tā ir kā filtrs, kas izkropļo pusaudža uztveri, to, kā viņš saredz un skaidro situācijas, citus cilvēkus. No otras puses, tā izkropļo pusaudža domāšanu, jo pusaudzis nespēj saprast, ka pašnāvība ir nemainīgs risinājums pārejošai problēmai – emocionālām sāpēm, izmisumam u.c.

Depresija vai citas psihiskas saslimšanas pastiprina nepanesamās emocijas. Reizēm pusaudži, kuri vēlas izdarīt pašnāvību, nemaz nenojauš, ka viņi cieš no depresijas. Depresija – nevis situācija – ir tā, kas ietekmē pusaudža uztveri un domāšanas “Esmu bezizejā”, “Nekad nebūs labāk”, “Es neko nevaru ietekmēt” veidu.

Dažādas situācijas bieži izraisa pusaudžu pašnāvību emocionālos iemeslus. Jebkura no pusaudža dzīves sfērām – skolas dzīve, sociālais statuss starp vienaudžiem, seksuālā orientācija vai ģimenes dzīve – var spēcīgi ietekmēt to, kā pusaudzis jūtas.

Sistemātiska pārdarīšana, kiberapcelšana, emocionāli smagi apstākļi ģimenē, partnera zaudējums vai smaga šķiršanās arī var novest pusaudzi līdz pašnāvības izvēlei. Bieži vien pusaudzi pie domām par pašnāvību un pašnāvības uzvedību noved vairāku sarežģīto situāciju sakritība.

Ir noteiktas pazīmes, kurām jāpievērš uzmanība, lai pēc iespējas novērstu pusaudža pašnāvības mēģinājumu:

  • pusaudzis runā vai joko par pašnāvību;
  • tādi izteicieni no pusaudži kā “Es vēlos, lai es labāk būtu miris”, “Es vēlētos, kaut es varētu pazust uz visiem laikiem”, “Es neredzu izeju”,
  • pusaudzis izsakās pozitīvi par nāvi vai padarot to romantisku (“Ja es nomirtu, citi mani vairāk mīlētu”);
  • dzejoļu/stāstu rakstīšana par nāvi, miršanu vai pašnāvību;
  • pusaudzis iesaistās riskantās, pārdrošās darbībās vai piedzīvo traumatiskus negadījumus;
  • pusaudzis atsakās no vissvarīgākā, visdārgākā, visnozīmīgākā, kas viņam ir;
  • pusaudzis atvadās no tuviniekiem vai draugiem tā, it kā viņš nekad vairs nesatiktos ar tiem;
  • pusaudzis meklē ieročus, medikamentus vai citus veidus, ar ko sevi nogalināt.

Katrs pusaudzis ir atšķirīgs, tāpēc jāņem vērā, ka ne visus no šiem simptomiem varēs novērot pusaudža uzvedībā. Ja pieaugušie cenšas padarīt maznozīmīgu vai racionāli cenšas skaidrot pusaudža uzvedību vai izteikumus, tas krietni paaugstina pusaudža pašnāvības risku. Nereti pieaugušajiem šķiet, ka pusaudzis runā par pašnāvību tikai tāpēc, lai “pievērstu sev uzmanību”. Taču šādi izteikumi, pat, ja šķiet, ka pusaudzis tikai jokojas, vienmēr jāuztver nopietni.

Ja pieaugušajam ir aizdomas, ka pusaudzis domā par pašnāvību vai vēlas to izdarīt, ir jābūt gatavam uzklausīt un klausīties. Pat ja šķiet, ka pusaudža stāstītā problēma ir “tikai nieki”, ir jāpatur prātā, ka kādam, kurš vēl aug, tā var šķist grandioza vai neatrisināma.

Pieaugušajam jābūt gatavam uzklausīt un klausīties pusaudzi pat tādos brīžos, kad šķiet, ka pusaudzis vēlas noslēgties vai distancēties. Paralēli tam, pēc iespējas ātrāk un noteikti ir jāmeklē speciālista palīdzība vai, ja pieaugušais satraucas, ka pusaudzis, paliekot vienatnē, sev nodarīs pāri, noteikti jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība.

 

calis

Pievienot komentāru