Dzīves māksla, Psiholoģija

“Atstāju vecajam gadam vecās lietas un salmu lelles dedzināšanu.” Arno Jundzes janvāra sajūtas

Foto - LETA

* Atzīšos, man ilgu laiku bija iekšējs konflikts un liela nepatika pret gada beigu mēnešiem un janvāri. Īpaši jau pēc tam, kad beidzās šķietami trūcīgās padomju bērnības un skolas gadu daudzveidīgie prieki – rudens lapas, pirmais sniegs, ko velt pikās, neraugoties uz vecāku protestiem, ka tie esot visīstākie dubļi, slīdošo slēpju gurkstošā skaņa tikko uzsnigušā sniegā, hokejs, kas tika uz nebēdu dzenāts pa visām aizsalušajām peļķēm, slidojot un vienkārši slidinoties. Kāpēc lai es tolaik nepriecātos – Jaungada dāvanas saņemtas, skolā gandrīz divas nedēļas garas brīvdienas. Kādas gan tur rūpes un raizes?

Pēc tam viss kaut kur pamazām izgaisa. Janvāris kļuva aizvien nepatīkamāks. Tas laikam sākās ar Universitātes nervozo sesiju laiku, jo pasniedzēji bija diezgan bargi un prasīgi. Pa vidu augstskolai bija divi atbaidoši padomju armijas gadi, ko var raksturot ar četriem vārdiem auksti un gribas ēst.

Sevišķi nejauks janvāris izvērtās jau atjaunotajā Latvijā – 90. gados. Lai nu politiķi savos memuāros raksta, ko grib, man samaksa par padarīto darbu bija tāda, ka nekad īsti nezināju, kā izdosies izvilkt līdz nākamajai algas reizei un vai vispār pietiks santīmu, lai aizbrauktu uz to slikti apmaksāto darbu. Vēl vēlāk nāca arī ik dienu braucamo slideno ceļu apšaubāmie prieki, apledojusi automašīna un dzinējs, kas negrib darboties, – šo iemeslu dēļ pamazām sāc ienīst visu, kas saistās ar ziemu un salu.

*

Varbūt šķitīs dīvaini, bet janvāri man, rūdītam pilsētniekam, atdeva neloģiskais lēmums nopirkt vecas un necilas lauku mājas Igaunijas pierobežā. Tur, cilvēku neskartā klusumā, beidzot izdevās saprast janvāra jēgu un lielo gadalaiku plānu, kas urbānajā pasaulē un nemitīgajā dienu skrējienā nudien vairs nešķita īsti loģisks.

Man patīk, ja janvāris ir tāds, kā tam jābūt, – ar salu, zvaigžņotām naktīm un krītošām zvaigznēm melnās debesīs. Tad ir vārdos neizsakāma bauda pamest pilsētas komfortu, doties uz izsalušo lauku māju, kurināt krāsnis un dauzīt ledus kārtu akā, lai tiktu pie ūdens.

*

Janvāra klusumā slēpjas kaut kas īpašs. Tajā vēl nav ne pārsteidzīgu putnu dziesmu, ne citu dabas skaņu. Tās nāks vēlāk. Ir tikai absolūts miers, kam, uzdrošinos iebilst, galīgi nav nekā kopīga ar simbolisko nāvi, ko tik bieži mēdz piesaukt folkloras pētnieki.

Nekas nav beidzies, viss atpūšas. Un, ja vēl naktī pusmiegā dzirdi – lausks iesper mājas paksī tā, ka vecā ēka šķiet ar blīkšķi palecamies gaisā, ir īsti laba sajūta.

*

Janvāris, manuprāt, ir spēku uzkrāšanas mēnesis. Esmu pamanījis, ka tas bieži vien nosaka visa turpmākā gada ritmu. Ja sniegs, sals un miers ir tāds, kā jau tam janvārī jābūt, arī pārējais gads ievirzās pareizās sliedēs – var cerēt uz pavasari, vasaru, rudeni. Tas ir tāpat kā cilvēkam, kad viņš guļ. Ja miegs labs, arī gadam spēka daudz.

Pievienot komentāru