Ārstēšana, Citas slimības

Ļoti personisks stāsts: “Ārsts pateica – jūs nevarēsiet pie bērniņa tikt dabiskā ceļā”

Foto - Shutterstock

Sabīne (vārds mainīts) nekad neaizmirsīs brīdi, kad ārsts viņai un vīram pateica: jūs nevarēsiet tikt pie bērniņa dabiskā ceļā. Veselības problēmas aizšķērsoja ceļu viņu lielajam sapnim. Nu jau trīs gadus ģimene iet grūto ceļu, lai tiktu pie mazuļa. Abi dzīvo kopā sešus gadus un visu šo laiku cerēja, ka bērniņš kuru katru brīdi no mākoņa maliņas nokāps tieši pie viņiem. Tomēr tā nenotika. Atkal un atkal nenotika.

 

Dziednieces smagie vārdi

Sabīni kopš agras jaunības mocīja dažādas gremošanas orgānu problēmas, viņa cieta sāpes un ilgstoši ārstējās klīnikās. Par spīti tam, viņa dzīvoja visai vētraini.

“Esmu gājusi daudz kam cauri, slīgu gan atkarībās, kurās dedzināju savas problēmas, gan postošās attiecībās. No šodienas skatpunkta redzu, ka tā bija īsta pašiznīcība. Ja nebūtu satikusi savu vīru, nezinu, kur tagad atrastos un kāds cilvēks būtu. Viņš pamazām izdzēsa manī slikto, atdeva ticību dzīvei. Arī viņam pašam līdz mūsu satikšanās brīdim klājās smagi, bija traģisks negadījums, atradās uz nāves sliekšņa. Taču viņam tika dota otra iespēja, ārsti un paša griba palīdzēja tikt uz kājām. Acīmredzot Dievs tieši tādus mūs gribēja savest kopā. Par to varu būt pateicīga. Esmu saskārusies ar Dieva klātesamību, tāpēc vēlos uzsvērt šo aspektu.”

Kad bērniņš ilgstoši nepieteicās, viņi veica dažādas veselības pārbaudes, lai noskaidrotu iemeslu. Izrādījās, katram no viņiem ir kāds veselības šķērslis, kas neļauj radīt mazuli.

“Jums nevar būt bērnu – tas ir baiss spriedums. Taču uztveru to ar dalītām jūtām, jo esmu pārliecinājusies, ka mediķi ir skeptiķi, allaž dod mazāk cerību, nekā patiesībā iespējams. Taču vispār tas ir gudrs gājiens. Ja ārsts dotu lielas cerības, bet tās nepiepildītos, cilvēkam drīz vien zustu ticība.

Lai iegūtu vēl kādu informāciju par iespējām tikt pie bērna, devos pie zintnieces. Braucu tālu, 300 kilometru, jo par viņu biju dzirdējusi labas atsauksmes. Zintniece mani vērīgi aplūkoja, pārvilka ķermenim ar roku, kādu brīdi iegāja sevī, tad teica: bērns tev būs, ja izdarīsi tā un tā… Tie bija tik smagi vārdi. Cilvēciski un emocionāli nebija pieņemami! Kā var ieteikt pa kluso ieņemt bērnu no cita vīrieša?! Es biju satriekta, braucu mājās vienās asarās.

Kāda paziņa ieteica doties pie citas populāras, spēcīgas ekstrasenses. Viņas teiktais bija pilnīga nejēdzība! Acis nemirkšķinot, dziedniece pateica, ka mēs ar vīru iepriekšējās dzīvēs esot nogalinājuši bērnus un vēl ko tamlīdzīgu, tāpēc tagad neesam viņus pelnījuši. Ja es būtu trauslāka būtne, pēc šādiem vārdiem sabruktu turpat krēslā. Šādu apgalvojumu taču nav iespējams ne apstiprināt, ne noliegt, kāda tam jēga?!

Ko es darīju? Pasmaidīju, noliku viņai pienākošos 45 eiro un pieklājīgi atvadījos. Es zinu, ka neviena tikšanās nav nejauša. Būt cilvēkam ir jāmācās, tāds nepiedzimst. Ikviens notikums, katrs dzīves ceļā satiktais māca man būt cilvēkam.

Taču zinu arī to, ka ne vienu vien šāds spriedums varētu smagi ieprogrammēt negatīvajam, it īpaši tāpēc, ka to teikusi spēcīga dziedniece. Es domāju un esmu to dzirdējusi no vairākiem cilvēkiem, arī dažiem ārstiem: lai kāds būtu mediķa vai kāda cita verdikts, brīnumi pastāv, tos rada tikai no augšas, tas ir Dieva plāns.”

 

Iestājāmies divās rindās

Ģimene izlēma iet vairākus ceļus. Gan iestājās mākslīgās apaugļošanas valsts programmas rindā, gan sāka kārtot dokumentus, lai kļūtu par adoptētājiem.

“Es kopš agras jaunības zināju, ka kādreiz pieņemšu bērniņu. Arī tad, ja man būs pašai savi bērni. Ikviens spēj dot kādam cilvēciņam mājas siltumu. To var darīt, sākot no 25 gadu vecuma.

Vīrs gan sākumā bija pret, viņam šķita nepieņemami, ka bērns jāizvēlas kā prece veikalā. Tomēr vienojāmies, ka kļūsim par adoptētājiem. Tas izrādījās garš un birokrātisks ceļš – bāriņtiesa, ārsti, psihologi, dokumentu un izziņu kaudze… Ir lielais, skaistais lēmums – pieņemt bērniņu ģimenē, un tad sāc lauzt kaklu pa birokrātijas trepēm. Pēc pusgada saņēmām apstiprinājumu.

Mums nez kādēļ uzreiz pateica, lai neceram uz glābējsilītes bērniem, jo laikam daudzi vēlas tikko dzimušus mazuļus. Bija jānorāda, kādu bērnu gribam gan pēc vecuma un dzimuma, gan veselības stāvokļa. Mūs nebaidītu, ja bērniņš sirgtu ar kādu hronisku slimību vai pat būtu HIV nēsātājs, taču smagas psihiskas problēmas gan nevēlētos.

Pa šo laiku esam saņēmuši divus piedāvājumus. Tas jau nenotiek tā, ka ej uz bērnunamu un izvēlies. Pienāk e-pasta vēstule ar konfidenciālu aprakstu un pievienotu bērna fotogrāfiju. Abi bērni bija ar smagajām diagnozēm, no kā baidījāmies. Ir baisa sajūta, sakot – nē, neņemsim viņu savā aprūpē. Taču jābūt godīgam pret sevi, un, jūtot, ka nevarēsi celt, labāk uzreiz atteikties. Vēl briesmīgāk man šķiet paņemt bērnu, bet pēc likumā noteiktajām desmit dienām tomēr dot atpakaļ – piedodiet, neder, netiksim galā…”

Pagāja gads. Sabīne nesaprot, kāpēc visi dokumenti jākārto vēlreiz, ja viņu ģimenē šajā laikā nekas nav mainījies. Viņa uzskata to par lieku formalitāti, bet tāds ir likums.

1 komentārs

Pievienot komentāru