Dzīves māksla, Psiholoģija

“Pats sev tagad esmu atradies!” Ko īsti nozīmē – būt pašam, autentiskam

Foto - Shutterstock

“Esi tu pati, esi dabiska, netēlo!” – tāds ir tradicionālais sieviešu žurnālu ieteikums. „Tikai ar viņu varu būt tāda, kāda esmu” – mēdzam teikt par kādu labu draudzeni. „Patiesi brīvs un laimīgs vari būt tikai tad, ja esi tu pats”, skan aforisms. Bet ko tas īsti nozīmē – būt pašam?

Mazliet no teorijas

Būt pašam – tā ir cilvēka prasme uzvesties atbilstoši savām psiholoģiskajām īpašībām, vēlmēm, garastāvoklim, prasme paust patiesas emocijas, jūtas. Plašākā nozīme – pieņemt cilvēka dabu, novecošanu, garastāvokļu un emociju maiņas, vienu un to pašu jūtu dažādas izpausmes, uzskatu un vērtību mainīgumu, attiecību dažādību ar citiem cilvēkiem.

Psiholoģe Agita Jurkovska atklāj, ka strādājot ikdienā ar cilvēkiem, nākas saskarties ar jautājumu loku: kā atrast sevi; kā saprast, ko es vispār vēlos šai dzīvē; kāda ir mana misija? Neviens tā īsti arī nespēj pateikt – kas katram konkrēti būtu jādara, lai justos piepildīts, lai vismaz būtu šī iekšējā izjūta: ES DARU KO NOZĪMĪGU SABIEDRĪBAS UN PASAULES LABĀ.

Jau Sokrāts teicis: “Izzini pats sevi!” Psihoterapeite Dr. Maija Ozoliņa Molokailima savā diplomdarbā „Satikšanās psihodrāmā ar savu autentisko ES” pētījusi cilvēka ES (indivīda fiziskā un garīgā būtība, ar visām tā cilvēciskajām un unikālajām īpašībām) jēdzienu. ES attīstība ir plūstošs process, kurš veidojas no daudzām ietekmēm visas mūsu dzīves laikā. Parasti mēs redzam un pazīstam tikai aisberga augšējo spici. To var attiecināt arī uz savas būtības izpratni. Autentiskais ES = Patiesais ES – saskaņots paštēls ar vērtību un uzskatu sistēmu, mērķiem, uzvedību, un sabiedrisko tēlu. Lai cilvēks spētu kļūt autentiskāks, jāsāk ar sevis izzināšanu. Saprast savas personības iezīmes, iemācītos uzvedības modeļus, savu vērtību, pārliecības, taisnīguma apziņu, vajadzības, mērķus, un motīvus. Integrējot šos, veidot savu personīgo modeli.

Bija laiki, kad uzskatīja, ka cilvēks piedzimstot kā balta lapa un ka vide, audzināšana šo lapu pieraksta, t.i., cilvēks kļūst tāds, kādā vidē viņš aug. Ir arī uzskats, ka visu nosaka iedzimtība, personība ir īpašību kopums, ko veido temperaments, atmiņa, domāšanas īpatnības, sajūtas, griba un tml. Strādājot ar sevi kaut visa mūža garumā, vienmēr var atrast kādu jaunu šķautni savā personībā, jaunu atziņu par sevi, savām spējām un vajadzībām, dvēseles alkām.

Mūsu organismam ir tendence uz pašattīstību

Sevis izprašanas procesu es salīdzinu ar došanos džungļos, gaidot kādi zvēri lēks pretim, kādi paslēpušies, kurus jāuzmeklē, kurus pielabināt, no kuriem atvadīties, lai vairs man netraucē, – turpina Maija. Būt pašam ir apzināts “lēmums” un prasa pacietību, iecietību pret sevi, ļauties savām jūtām, atpazīt tās, uzticēties sev, ka spēsi tikt ar tām galā, ka jūtas liecina par kādu procesu tevī un tās ir jāpieņem, jāiepazīst, nevis jānoliedz un jācenšas aizmirst. Ticu, ka mūsu organismam ir tendence uz pašattīstību un pašdziedināšanos.

Nereti apjūkam, ko vēlos pats, kas ir mans sapnis, ko sagaida apkārtējie, kultūrvēsturiskā vide, sabiedrība. Jāieklausās savā ķermenī, emocijās un nedrīkst ignorēt intuīciju – pašu pirmo sajūtu, kas rodas, kad iedomājos par šo konkrēto situāciju. Nedrīkst pieņemt lēmumus no drošības pozīcijas, lai tikai izvairītos no jebkuriem riskiem, jo tas var paildzināt atrašanos sastingumā. Visiem mums lielākā vai mazākā mērā ir pazīstamas bailes, trauksme, nepatika pret risku, kas pārņem pirms kādas jaunas lietas uzsākšanas, gandrīz kā izmisums, šausmas, lai izietu ārpus savām prāta nospraustajām robežām uz jauno, nezināmo, nedrošo.

Radoši aktīvas dzīves priekšnosacījums ir dzīvot tagadnē. Katru dienu es varu pārvērtēt un izvēlēties, kā dzīvot turpmāk, emociju un pārdzīvojumu bagātākā, dziļākā, produktīvākā veidā.

Necenties tīši atdarināt citus

Psihologs-psihoterapeits Viktors Ozoliņš: “Vārdu „būt pašam” vienkāršākā nozīme ir – Necenties tīši apslēpt savas īpašības, necenties tīši atdarināt neko un nevienu citu”. To, ka persona nedzīvo, kā vēlas, ietekmē neadekvātas vai neizpildāmas tuvinieku prasības, neiecietība grupas priekšstatos, pat aizspriedumi – diemžēl, tas ir sastopams. “Zēni neraud”, “meitenes nekaujas”, “mūsu pusē tā ir (nav) pieņemts”, “īsti cienījams ir jurists vai ārsts, bet māksliniekus labāk nepieminēt” – līdzīgas gudrības mūs bieži ietekmē dziļāk, nekā pašiem šķiet.

Bērnības atmiņas varētu apspriest atsevišķi. Tās var atkal “kļūt pieejamas”; tās var rādīt gan dabisko, gan arī agri apgūtus rīcības paradumus. Taču par mūsdienu problēmu var uzskatīt to, ka vecākiem bieži ir trūcīgs priekšstats gan par savējo, gan par savu bērnu iekšējo pasauli, toties ir sakāpinātas prasības, lai ārējais, visiem skatāmais – bērnu izskats un rīcība – atbilstu līmeņiem un standartiem; lai būtu, kā visiem. “Redzi, cik Tavai sola biedrenei tīras kurpītes un kārtīgas burtnīcas! Kāpēc Tu tā nevari?” Iespējams, ka meitene izaug patiešām nezinot, kas viņa pati ir.

„Bet kā noteikt savas īpašības, vēlmes? Es nezinu pati, ko es gribu. Nezinu, jo neesmu izmēģinājusi. Nezinu, vai gribu izmēģināt”. Gandrīz ikviens pazīst šādus mokošus jautājumus sev un ir tā juties. “Nezinu, vai gribu izmēģināt” reizēm nozīmē “neticu, ka atklāšu kaut ko labu”, reizēm arī “baidos, ka izgāzīšos savās acīs; ielikšu sev sliktu atzīmi; vilšos sevī” – bažīgu sevis vērtēšanu, visticamāk nevietā un pēc svešām mērauklām. Ja nezinu, ko gribu, tad varu apdomāt, vai tiešām nekad neesmu piedzīvojis neko skaistu un aizraujošu, kaut arī tā pavisam nejauši, starp citu un negaidīti. Varbūt arī savas īpašības un spējas esmu jau sen pamanījis, bet nešaubos, ka tās ir nevajadzīgas un bezvērtīgas, toties apbrīnoju kaut ko citu.

Varētu pievienot kādu nosacīti vecmodīgu ieteikumu: ja gribam izprast sevi, pārcilājam savas bērnības un skolas gadu fotogrāfijas; lasām labu daiļliteratūru; skatāmies lugas. “Būt dabiskam” nebūt nav ne dabiski, ne viegli, bet jebkuram var būtiski palīdzēt centieni atklāt un izprast sevi.

Pievienot komentāru