Personība, Psiholoģija

Neatpalikt no staigājošajiem. Jāņa Kanta spēka stāsts

Foto - Mārtiņš Sants

Staigājošie un ratiņnieki. Nelaimīgs notikums bērnībā šādi sadalīja Jāņa Kanta skatījumu uz sabiedrību. Pats kļuva par ratiņnieku, taču ar to viņa dzīves krāsas neizbalēja. Tieši otrādi, viņš apguvis tik daudz kā reti kurš staigājošais: prot labot datorus, brauc ar automašīnu, spēlē ģitāru, raksta dzeju. Aizraujas ar loka šaušanu, kas ļauj mēroties spēkiem ar veselajiem sportistiem.

 

Liktenīgais vējš un koks

Tas notika pirms 22 gadiem, kad kuplā Kantu ģimene vēl dzīvoja klusajā piejūras mazpilsētā Pāvilostā un kopa lauku saimniecību. Pastarītis Jānis bija aizgājis līdzi tētim un brālim uz mežu, kur abi piepelnījās, gāžot kokus. Pusdienas pārtraukumā tēvs un desmitgadīgais jaunākais dēls sēdēja pie ugunskura un iestiprinājās. Līdzās augošajam kokam bija ielūzusi galotne, stiprais vējš to izkustināja. Koks uzgāzās puikam virsū, nopietni traumējot muguru.

“Tas bija viens mirklis, kad cilvēks nonāk šoka stāvoklī un nevar neko izdarīt. Vienkārši sastingst,” atceroties notikušo, šodien saka Jānis. Tagad viņam ir 32 gadi un dzīvoklis Aizputē. Dienas paiet ratiņkrēslā, bet, enerģiskais un spara pilnais vīrietis iemācījies ar savu nelaimi sadzīvot.

Pēc nelaimes neatliekamā ātrā palīdzība puisi aizvedusi uz Liepājas reģionālo slimnīcu. Sākumā solījuši vest uz Rīgu, kur iespēju vairāk, tomēr tā nav noticis. “Varbūt es šodien staigātu, ja man muguras operācija tiktu veikta Rīgā,” spriež Jānis. “Kāds Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas profesors man vēlāk teica, ka viņa kolēģi liepājnieki manai mugurai izveidojuši nepareizu konstrukciju. Ielikta kaut kāda plastmasa un dzelži. Tagad es tos dakterus, kuri veica šādu operāciju, varētu iesūdzēt tiesā. Mana diagnoze – muguras smadzeņu bojājums.” Atceroties pirms 22 gadiem notikušo, viņš stāsta, ka ģimenei tas bijis liels trieciens, jo iepriekš ar līdzīgu nelaimi tā nebija saskārusies. Mamma slimnīcā sēdējusi līdzās dēla gultai un pārdzīvojusi.

“1994. gadā biju Vaivaru rehabilitācijas centrā. Tolaik biju pirmais pacients ratiņkrēslā, dakteri vēl brauca uz kursiem Eiropā iepazīt rehabilitācijas iespējas. Tajā laikā pie mums medicīna vēl nebija tik attīstīta,” atminas Jānis. Kāpt ratiņos un tos lietot tolaik neviens nemācīja, pats apguva.

 

Neveikla žēlsirdība

“Manī visu laiku ir cīņas spars, tomēr svarīgi, kā pārējie izturas. Uz ielas jūties, it kā būtu no citas planētas atlidojis, ar trūcīgajiem pensionāriem un bomžiem vienlīdzīgs, no sabiedrības atdalīts,” līdzcilvēku attieksme dažkārt sarūgtina Jāni. “Ja pilsētā gribu paprasīt, kur ir kāda iela, cilvēks domā, ka vēlos lūgt žēlastības dāvanas. Pirms vairākiem gadiem, kad pirkām pirmo datoru un gaidīju māsu pie veikala, kāda meitene nāca garām un iegrūda man maizes kukuli klēpī. Vai šāda epizode – tirgū dzeru kafiju no plastmasas glāzītes, bet garāmgājēji domā, ka ubagoju. Pēdējā brīdī uzliku glāzītei roku virsū, lai neiemet naudu,” piedzīvotajā dalās aizputnieks. Dažkārt apkārtējie neizprot slimā stāvokli, tāpēc Jānis uzskata – jau skolasbērniem no pirmās klases vajadzētu mācīt, kas ir invalīds un kā pret viņu jāizturas. “Nelaime var gadīties jebkuram.”

Tagad Jānis uzzinājis, ka pastāv iespēja kādreiz atkal staigāt, tikai šādas operācijas veic ārzemēs, un tās ir ļoti dārgas. “Laika gaitā kājās nedaudz jušana ir parādījusies – gadā muguras smadzenes atjaunojas par vienu milimetru. Tas nozīmē, ka kaut kas ir gājis uz labo pusi.”

 

Loks un dzeja

Nav tā, ka aizputnieks tikai sēdētu ratiņos un gaustos par dzīvi. Tieši otrādi, Jānis visu laiku ar kaut ko nodarbojas. Lielākā aizraušanās ir loka šaušana, ar ko sācis nodarboties pirms divarpus gadiem. Rīgā reizi gadā ir paralimpisko spēļu sporta veidu demonstrācija, un Jāni no Aizputes novada domes uzaicināja piedalīties šajā pasākumā. “Bērnībā es jau biju šāvis ar lokiem. Tad aizbraucu uz galvaspilsētu, izmēģināju, un mani tas ieinteresēja. Sapratu, ka man ir talants un kaut kas jāsāk bīdīt. Jāstrādā, jātrenējas, arī treneris vajadzīgs. Šur tur konsultējos, šo to apskatījos internetā, un viss notiek!”

Visās sacensībās līdz šim Jānis ieguvis otro vai trešo vietu. Viņš īpaši uzsver, ka startē kopā ar veseliem cilvēkiem. “Šis sporta veids ir īstais, lai varētu pierādīt, ka esmu stiprāks par staigājošajiem. Mans sapnis ir sasniegt Latvijas līmeni,” saka vīrietis, kurš veicis jau vairāk nekā 10 000 šāvienu. “Mana vienīgā lielā problēma ir inventārs. Startēju ar lētāko loku, kas maksā 200 eiro, bet labs aprīkojums ir dārgs, cena mērāma tūkstošos.” Viņaprāt, šaušana ar loku vienlaikus ir aizraušanās un darbs. Ja kaut ko dara ar mīlestību, no tā nenogurst, bet, ja dara ar nepatiku, nekas nesanāk. Šajā sporta veidā vajag arī spēju koncentrēties, prasmi saglabāt mieru. Ja slikti jūties, koncentrēties nav iespējams.

Jānim otra aizraušanās ir dzejas rakstīšana. To viņš dara kopš 14 gadu vecuma, bet pirms tam bija sācis rakstīt mazas pasakas.

“Sākums visam bija ģitāra – tā palīdzēja sadzīvot ar manu jauno stāvokli. To spēlēju joprojām, jo, gadiem tā sēžot, emocionāli jāsavācas. Dziesmas arī esmu sarakstījis – tie paši dzejoļi ir dziesmas. Kad vēl mācījos Vaivaru pamatskolā, man bija pat viens koncerts, bet ar muzicēšanu neko nevar nopelnīt – tas vairāk savas dvēseles kopšanai,” secina Jānis.

Dzejoļi tagad top paretam, kad uznāk iedvesma. Jānis padižojas, ka viņa vārsmas šogad publicētas krājumā Sirds kā vijole skan… Par to liels prieks, jo neesot domājis, ka šāda grāmata būs. Tajā publicēta dzeja, ko radījuši septiņi jaunie dzejnieki no dažādiem Latvijas novadiem, izdevums tiek izplatīts septiņos novados. Septiņi cilvēki sponsorējuši grāmatas izdošanu apgādā Domu pērles.

“Iedvesma man vairāk rodas pēc kādiem notikumiem. Man ir maz dzejoļu, bet tie ir labāki, nekā ja būtu trīs klades pierakstītas. Daudzu jauno dzejnieku dzeja man šķiet bezvērtīga. Lasi, bet nevari saprast domu. Nav kodola. Tie ir standarta dzejnieki. Tomēr Latvijā ar dzejas rakstīšanu vien nevar izdzīvot,” prāto aizputnieks. Grāmatas izdošanu viņš uzskata par negaidītu brīnumu.

 

Pievienot komentāru