Dzīvesveids, Padomi

Paslēpt senioru no citu acīm vai novecot mūsdienīgi? Kā pienācīgi novērtēt cilvēkus pēc 60

Foto - Shutterstock.com

Autore: Linn Kaatz Chary, tulkoja Elga Sīle

Lai arī šo rakstu rakstījusi amerikāņu seniore un dzīves apstākļi dažādās pasaules valstīs atšķiras, statistikas dati rāda, ka vairākas rakstā pieminētās tendences ir aktuālas arī Latvijā. Arī Latvijā vecāki cilvēki ir mazāk finansiāli nodrošināti un bieži cīnās par minimālu iztikšanu. Statistika un finansiālie aprēķini rāda, ka pie mums pensionāri var atļauties pirkt uz pusi mazāk produktu un pakalpojumu kā nodarbināti cilvēki (1); strādājošie pensionāri un arī pirmspennsijas vecuma iedzīvotāji pelna vidēji par 10% mazāk nekā jaunāki cilvēki (2). Tāpat gandrīz trešdaļa ļaužu vecumā no 65 mēdz atlikt ārsta apmeklējumu, un tā galvenais iemesls bieži ir naudas trūkums.(2)

Tāpat kā ASV, arī Latvijā vecāka gada gājuma sieviešu ienākumi, sasniedzot noteiktu vecumu, sarūk ievērojami straujāk kā vīriešu ienākumi. Ja kopumā sieviešu darba samaksa jau tā ir par aptuveni 14% zemāka kā vīriešiem, tad, sasniedzot pensijas vecumu, šī atšķirība pieaug līdz apmēram 20%. (2)

Ja arī jums ir novērojumi, pieredze vai konstruktīvi ieteikumi, kā uzlabot gan valsts, gan sabiedrības kopējo attieksmi pret novecošanu un veciem cilvēkiem, aicinām ar to dalīties portālā Veselam.lv. Rakstiet portāla redaktorei: linda.rozenbaha@la.lv

Viens no manas 91 gadu vecās mātes mīļākajiem teicieniem ir “novecošana nav domāta mīkstajiem”. Es vienmēr piekrītu, atjokojot, ka tā tomēr ir labākā alternatīva – vecs joks, bet tikpat patiess kā vienmēr. Fakts, ka mana mamma ir 91 gadu veca un joprojām dzīvo pati atsevišķā dzīvoklī, ir nozīmīgs pats par sevi, parādot, cik daudzi sociālie un fiziskie novecošanas aspekti mainījušies pēdējā pusgadsimtā.

Mūsdienās novecot ir vieglāk kā jebkad, un daudz vairāk no mums tajā ir veiksmīgāki kā jebkad agrāk. Es apzināti lietoju vārdu veiksmīgi – kā “baby boomers” jeb pēckara paaudzes pārstāve, es ļoti labi apzinos, kā novecošanas ideja un izturēšanās pret mums, senioriem, sabiedrībā ir mainījusies.

(Piedodiet, bet man šeit sevi jāpārtrauc, lai atzītos, ka es ienīstu šo vārdu – “seniors” – bet kādas gan ir izvēles iespējas? Vecāka gadagājuma? Labi gados? Cilvēki pēc sešdesmit? Mani ir gandrīz sešdesmit astoņi, un es nejūtos kā neviena no tiem!)

Kopumā mēs esam veselīgāki, dzīvojam ilgāk, vairāk no mums dzīvo vieni – vairākums saka, ka tā izvēlējušies, – un mēs strādājam līdz vēlākam vecumam nekā iepriekš – bieži neatkarīgi no tā, gribam to vai nē, vai nu atliekot aiziešanu pensijā vai atrodot jaunu darbu pēc pensionēšanās.

Nepārprotiet mani, paldies Dievam par produktu un pakalpojumu klāstu, kas šobrīd pieejami tiem no mums, kuri ir daļa no novecojošās sabiedrības! Vai vēl kāds atceras, kādu riebumu reiz izraisīja televīzijas reklāmas par pieaugušo autiņiem? Mūsdienās neviens vairs par to neviebjas. Paldies Dievam par “uzsūcošajām biksītēm” – ko gan sievietes darīja bez tām? Atbilde ir – viņas palika mājās, un tagad tam tā vairs nav jābūt. Tas ir piemērs tikai vienai mazai izmaiņai ar milzīgu ietekmi! Man patīk, ka varu iegādāties lētākas pasākumu un kino biļetes, un esmu ļoti apmierināta ar dažādiem piedāvājumiem un atlaidēm pensionāriem. Bet tur jau tā lieta – tāpat kā man, arī daudziem citiem mana vecuma ļaudīm šīs atlaides ir patiešām vajadzīgas.

Amerikas Savienotajās Valstīs ir izteikta tendence, palielinoties vecumam, sarukt arī sieviešu ienākumiem salīdzinājumā ar to, cik nopelna vīrieši. Sevišķi aktuāli tas ir sievietēm ar citādu ādas krāsu. Melnādāinās sievietes, piemēram, par atraitnēm kļūst agrāk kā baltās rases pārstāves (jo melnādainie vīrieši mēdz mirt agrāk). Vēsturiski atraitnes un atraitņi parasti ievācās dzīvot kopā ar saviem bērniem (1950. gadā tikai desmit procenti cilvēku pēc sešdesmit piecu gadu vecuma sasniegšanas dzīvoja vieni), savukārt šodien lielākā daļa cilvēku dod priekšroku dzīvot vienatnē, sevišķi, ja viņiem ir pašiem sava dzīvesvieta (tomēr nav pārsteigums, ka arī mājokļu īpašniecības jomā pastāv milzīga atšķirība starp baltajiem un citas ādas krāsas vecāka gada gājuma amerikāņiem). Tas nozīmē, ka krietni vairāk par trešdaļu no gados vecākām melnādainajām un latīņamerikāniskas cilmes (Hispanic) sievietēm, kuras dzīvo vienas, ir arī nabadzīgas.

Tātad jau atkal no vairākiem skatu punktiem mums nākas padomāt par to, kā sabiedrība izturas pret vecāko paaudzi, pie kuras piederu gan es, gan mani draugi un liela daļa no manas ģimenes. Dzīves ilguma un kvalitātes ziņā ir noticis ievērojams progress – ja tev ir ienākumi, tu vari atļauties labu medicīnisko aprūpi, pārtiku un pienācīgu vietu, kur dzīvot. Ir daudz grūtāk, ja nav tādas iespējas, un sociālās drošības sistēma nav pietiekamā līmenī, lai nosegtu visu, kas cilvēkam vajadzīgs. Ja runājam par ienākumu samazināšanos novecojot, sievietes ir daudz mazāk aizsargātas – mūsu darba dzīvēs mēdz būt lieli robi, un mūsu nodarbošanās bija zemāk apmaksātas un bieži neietvēra tādas sociālās garantijas kā pensija vai nebija pietiekami augsts iemaksu līmenis sociālās drošības sistēmā, lai tādu saņemtu.

Skarbā patiesība par novecošanas finansiālajiem aspektiem – jo vairāk naudas tev ir, jo vieglāk kļūt vecam – , bet par to reti tiek runāts sabiedrībā un popkultūras ietvaros.

Ja es liktu nosaukt pirmo tēlu, kas ienāk prātā, kam ir pāri piecdesmit, un pirmo, kam ir pāri sešdesmit gadiem, ko regulāri var redzēt televīzijas seriālos, kurš tas būtu? Tas ir vīrietis, vai sieviete? Kur šis seriāla varonis dzīvo? Vai šis tēls ir bagāts vai nabadzīgs? Gudrs? Varbūt ar labu humora izjūtu? Labi dara savu darbu? Kā tu atbildētu uz tiem pašiem jautājumiem, ja runa būtu par pāris pēdējām filmām, ko redzēji?

Nauda un stāvoklis, protams, nav viss, kas raksturo novecošanu un sabiedrību, bet ir vērts padomāt par savām idejām par veciem cilvēkiem. Vai vecākā paaudze liek tev justies neērti? Vai tas ir atkarīgs no tā, cik veci viņi ir? Varbūt no tā, cik daudz viņi spēj kustēties, dzirdēt vai redzēt? To visu mūsos nosaka iepriekšējā pieredze. Tie no mums, kuri dzīvojuši ar vecākiem radiniekiem, vecvecākiem vai vecvecvecākiem, varētu atbildēt citādi atkarībā no pieredzes un attieksmes ģimenē.

Tomēr nenovēršami ir tas, ka ir ļoti grūti pārkāpt stereotipiem, ar ko pastāvīgi – gan apzināti, gan neapzināti – tiekam bombardēti, – ka kļūt vecam ir slikti, riebīgi, un to vajadzētu atlikt cik ilgi vien iespējams. Sabiedrības vairuma attieksme atspoguļo kultūru, un kultūra savukārt ietekmē sabiedrības uzvedību.

Par to visu domājot, es neformāli aptaujāju savas draudzenes, no kurām visas iekļaujas “novecošanas” kategorijā un ir krietni pāri sešdesmit piecu gadu vecumam. Mans mērķis bija noskaidrot, kādi, viņuprāt, ir daži no veidiem, kādos izpaužas sabiedrības bezatbildība pret novecošanu. Viņu un manas atbildes radījusi mūsu dzīves pieredze, novērojumi un apkārt notiekošo procesu analīze. Šeit piedāvāti mūsu secinājumi un ieteikumi tam, kas var tikt šai sakarā darīts.

1. Novecošanu uzskata par sinonīmu kompetences, lietderīguma un patstāvīgu lēmumu pieņemšanas spējas zudumam.

Tā vietā, lai vecus cilvēkus cienītu un jautātu pēc padoma viņu uzkrātās pieredzes un zināšanu dēļ, šī paaudze bieži tiek noniecināta, necienīta, skatīta caur pārākuma apziņas prizmu vai kā bērnišķīga, ja netiek vispār pilnībā ignorēta. Fiziskie trūkumi tiek pielīdzināti prāta spēju un kompetences zudumam.

Risinājums: Šī ir joma, kurā īpaši nozīmīga var būt izglītība. Pašreizējā pieeja ir vecāko paaudzi paslēpt prom no acīm atsevišķās mājās, atšķirtus no sabiedrības, tādēļ sabiedrībā trūkst kontakta un mijiedarbības starp dažādām vecuma grupām. Pasaulē ir daudz veiksmīgu piemēru, kā bērnu un senioru aprūpes apvienošana spēj veiksmīgi mainīt to, kādi naratīvi un pārliecības par novecošanu pastāv noteiktā kultūrā. Tāpat kā laika gaitā pasaulē mainījusies sabiedrības attieksme, piemēram, par viendzimuma laulībām, iespējams mainīt mūsu kultūras perspektīvu par to, kādi ir vecāki cilvēki, pieliekot nopietnas pūles arī popkultūras ietvaros.

 

(1) Meļihovs, A. (2014) Latvijas iedzīvotāju skaita dabisko pārmaiņu prognozēšana: diskusijas materiāls. Latvijas Banka: Eirosistēma. 26. lpp.
(2) Spārīte, L. (2012) Vecāka gadagājuma iedzīvotāji Latvijā. Rīga: LR Centrālā statistikas pārvalde

Pievienot komentāru