Dzīvesveids, Padomi

Pieredzes stāsts: aprūpe 90 gadu vecumā, lai cilvēks nezaudētu pašcieņu

Foto - Shutterstock

“Manam opim ir 90 gadi, viņš ir vēsturnieks un bijis direktors vairākās skolās, bet pēdējos gadus opim nepieciešama aprūpe,” stāsta Laila. Sieviete piebilst, ka pagājis visai ilgs laiks, līdz sapratusi, kuri no pieejamo aprūpes līdzekļu plašā klāsta ir labākie un efektīvākie, lai “nodrošinātu opim cienīgu aprūpi”.

“Aprūpēt mazu bērnu ir viena lieta, bet pieaugušu, vecu cilvēku – pavisam cita. Ir svarīgi neaizskart viņa pašcieņu,” atzīst Laila. Opis pilnīgā viņas ģimenes aprūpē nonāca pirms aptuveni diviem gadiem, pirms tam viņš kopā ar Lailas vecmammu dzīvoja Lielvārdē savā privātmājā.

“Lielvārde ir viņu dzimtā puse, tamdēļ 1995.gadā tika izvēlēta šī vieta – diezgan nomaļus no centra. Pirms tam abi dzīvoja Rīgā, taču ilgojās pēc sava zemes pleķīša, klusuma. Sapnis piepildījās, bet 2010.gadā nomira omīte, un opis palika viens lielajā mājā ar visiem lauku darbiem,” teic Laila. Ģimenes piedāvājumus pārvākties dzīvot pie viņiem uz privātmāju Pierīgā vīrietis noraidīja. Tik mīļa viņam bija kļuvusi sava saimniecība, kur katrs kaktiņš pazīstams. Kaimiņi palīdzēja gan malku sanest, gan sniegu notīrīt, ja bija nepieciešams, bet mazmeita ar ģimeni katru nedēļu aizveda pārtiku un līdzēja paveikt mājasdarbus. Tiesa gan, vēl 83 gadu vecumā opis pats sēdies pie sava auto stūres un brauca uz Lielvārdes centru, lai sagādātu pirmās nepieciešamības preces – pienu, maizi, arī pārtiku savam kaķim un sunim, kas bija vienīgie viņa sabiedrotie ikdienā.

Tomēr gadi ir nepielūdzami, un arī Lailas opis kļuva arvien nevarīgāks, turklāt radās veselības problēmas, kuru dēļ viņš vairs nespēja aprūpēt pats sevi. “Viņš to saprata un beidzot piekrita nākt dzīvot pie mums. Lielvārdes mājā viņam bija pirts un citi higiēnas rituāli, tāpēc, pārvācoties uz jaunuzbūvētu māju, kurā ir duškabīne un labierīcības iekšā nevis ārā, viņam bija diezgan grūti adaptēties. Sākumā opis ar nelielu citu palīdzību pats varēja gan nomazgāties, gan aiziet uz tualeti, tomēr pirms diviem gadiem viss mainījās,” atklāj Laila.

Viņas mīļais opis nokļuva slimnīcā ar insultu. Sirmgalvis kļuva daudz mazkustīgāks, tikai pa retam piecēlās un apgāja kādu apli ap māju. Arī rokas atteicās pildīt tām uzticētos pienākumus, īpaši kreisā roka, kas bija kļuvusi pavisam nekustīga. “Arī kājas dažreiz klausīja, bet biežāk bija nejutīgas. Un tad nu sākās vislielākā problēma – opis pats vairs nekontrolēja savas dabiskās vajadzības. Nācās domāt par autiņbiksītēm. Devāmies pie ģimenes ārsta, lai uzzinātu, kādas ir iespējas saņemt kompensējamus aprūpes līdzekļus. Izrādījās, ka valsts sedz līdz pat 50% no autiņbiksīšu cenas. Līdz šim mēs paši pirkām tās,” atminas Laila.

Nākamais lielais solis bija plašā autiņbiksīšu izvēle. Tika izmēģinātas dažādas, sākot ar lētākajām, taču dažu mēnešu laikā tapa skaidrs, ka tās jāmaina biežāk un rezultātā mēnesī tiek iztērēta lielāka summa. “Ar lētākajām autiņbiksēm gadījās noplūdes, tās norīvēja opim ādu, radās ādas iekaisumi. Cilvēkam, kurš reti staigā, bet tomēr ceļas kājās, kurš dienas lielāko daļu pavada sēdus, guļus vai pusguļus, parastās autiņbikses nederēja. Mainot pozu, autiņbikses saslīdēja te uz vienu, te uz otru sānu un viss tecēja garām. Tā mēs ar ģimenes ārsti kopīgiem spēkiem nonācām līdz piemērotākajām autiņbiksēm, ar jostu. Tās ļauj opim brīvi kustēties un ir vieglāk uzliekamas ar drošiem stiprinājumiem, turklāt opim vairs negadās noplūdes. Arī āda elpo, tāpēc mazinājušies iekaisumi, ir ērti veikt injekcijas, jo autiņbikses nav jānovelk, turklāt tās var ērti nomainīt. Līdz šim vienmēr palīgā nāca mans vīrs, jo nevarēju izgrozīt opi, bet tagad tieku galā pati,” atklāj Laila.

Noder arī mitrā matu mazgāšanai paredzētā cepurīte, kuru nedaudz uzsilda, tad uzliek galvā, dažas minūtes izmasē galvas ādu, pēc tam matus izsusina ar dvieli. Galvenais, ka to visu var izdarīt turpat gultā vai krēslā, jo pēc cepures lietošanas nav nepieciešams matus izskalot ar ūdeni. Mati un galvas āda tiek sakopti, radot sajūtas, it kā būtu tikko no dušas nācis. Laila atzīst, ka no psiholoģiskā aspekta visgrūtāk bijis ar intīmo zonu apkopšanu: “Viena lieta ir izmazgāt matus vai nomazgāt rokas, bet pavisam kaut kas cits ir katru dienu kādam atklāties pilnīgi kailam un ļauties tam, lai kāds aprūpē arī slēptākās ķermeņa vietas. Par laimi, tam visam mēs veiksmīgi tikām pāri, jo cilvēkam tomēr vajag komfortu.”

Sarunas beigās sieviete piebilst: “Acīmredzot, visgrūtāk ir tiem cilvēkiem, kas visu dzīvi bijuši aktīvi, intelektuāli, bet mūža nogalē ir spiesti ļauties citu aprūpei. Opis vienmēr bijis noteicējs par visu, bet tagad nespēj kontrolēt pats savu ķermeni. Viņa prāts joprojām ir skaidrs, opis turpina lasīt grāmatas, bet saprot, ka viņa ķermenis ir novecojis. Tāpēc, manuprāt, ir tik nozīmīgi izdarīt pēc iespējas labāko, lai šis cilvēks nezaudētu pašcieņu un lai viņam gribētos būt vēl kādu laiku kopā ar mums.”

1 komentārs

  1. Paldies, Laila, par šo cilvēkmīlestības stāstu! Ir piederīgie, kas nevar saņemties, nespēj vai neprot palīdzēt, nezin kādēļ kaunas par to… Jūsu opis var būt laimīgs, ka ir savējo vidū un gādīgu roku aprūpēts. Mūža nogalē tas ikvienam ir tik svarīgi. Tas, ka izdodas cilvēcīgi būt blakus pēdējā dzīves posmā un palīdzēt Lielajā Pārcelšanās brīdī, manuprāt, ir ļoti liela vērtība un garīgi ļoti stipra cilvēka spēja…

Pievienot komentāru