Ārstēšana, Citas slimības

Busiņš pieved speciālistus. Vizītē pat atklāts – kāds skolnieks ir neredzīgs, iepriekš nezināja!

Publicitātes foto

Jau vairākus gadus Latviju apbraukā veselības busiņš – Mobilais veselības aprūpes centrs. Tas aizved dažādu specialitāšu ārstus pie bērniem, kuriem citādi speciālistu konsultācijas nav sasniedzamas vai tos sasniegt ir ļoti sarežģīti. Šajos braucienos, kas notiek, pateicoties ziedojumiem, darbinieki novērojuši dažādas bērnu veselības tendences – gan vēlamas, gan nevēlamas.

Organizācija ir nodibināta 2007. gadā, bet intensīvi braucieni sākās 2011. gadā. Pirms tam bija jāiegādājas aparatūra, jāsarunā ārsti, stāsta Mobilā veselības aprūpes centra veselības veicināšanas koordinatore Diāna Niedra. Kravas automašīnā ar furgonu iekārtoti divi ārstu kabineti, un to, kurš dakteris kurā vietā visvairāk nepieciešams, izlemj vietējie aktīvisti, kuri uzaicina pie sevis. Tie mēdz būt vietējo slimnīcu ārsti, sociālo dienestu vai pašvaldību darbinieki. Jānodrošina, ka katrs speciālists apskata 20 bērnus, lai nenotiktu tā, ka, piemēram, uz Dagdu aizbrauc tikai piecu pacientu dēļ. Speciālistu apmeklējumam nosūtījums nav nepieciešams.

“Mums vajag vietu, kur atstāt 17 metru garo busiņu, kā arī elektrības pieslēgumu – to mēs patērējam aptuveni tik daudz kā vienistabas dzīvoklītis,” saka Diāna.

Speciāli aprīkotā automašīna apbraukājusi 60–70 pilsētas. “Vispieprasītākais ir acu ārsts, alergologs un neirologs. Arī gastroenterologs, endokrinologs, ausu, kakla un deguna ārsts un citi speciālisti,” uzskaita koordinatore. Pēdējā laikā populārs kļuvis mikrologopēds, jo arvien vairāk bērnu, pastāvīgi lietojot mobilās ierīces, slikti komunicē sarunājoties. Biežākas ir sūdzības par galvassāpēm – tās izskaidrojamas ar pastāvīgu viedtālruņa lietošanu, kad galva ir nokārta uz leju un tiek apgrūtināta smadzeņu apgāde ar skābekli. “Busiņa uzgaidāmajā telpā, kur ir papīrs un zīmuļi, reti kurš tos ņem un krāso. Mammas iedod telefonus, un tad neko citu vairs nevajag.”

Izmantojot centra iespējas, speciālists kļūst sasniedzams daudziem bērniem, kuri citādi pie tā nekad nenokļūtu. Piemēram, jaunietis 16 gadu vecumā pirmo reizi apmeklējis acu ārstu. Kāds trešās klases skolēns atvests, lai nokārtotu dokumentus pārcelšanai uz speciālo skolu, jo nav spējis iemācīties ne lasīt, ne rakstīt. Kad viņu beidzot apskatījis acu ārsts, izrādījies – bērns ir neredzīgs.

“Tie tomēr ir diezgan reti gadījumi, bet iztēlojieties, ja no attālākas vietas mazs bērns jāved pie neirologa uz Rīgu. Vispirms ir turpceļš, nereti sabiedriskajā transportā, mazais ir pārguris. Tad jāgaida, kamēr tiek pie ārsta, kuram saniķojušos mazuli var būt grūti izmeklēt, un tad vēl atpakaļceļš. No tā vien var kļūt slims!” spriež alergoloģe pulmonoloģe Ilma Hristenko. Viņa izbraukumos ar busiņu dodas jau vairākus gadus, mazajiem pacientiem nereti konstatējot alerģiju un astmu. Pieņemts domāt, ka lauku bērni ir veselīgāki, tomēr arī viņiem mēdz būt šīs slimības – gan paaugstināta jutība pret mājdzīvniekiem, gan pelējumu. Ko iespējams darīt? Jālieto zāles, jāmaina dzīvesvieta. “Ceru, ka pēc tam, kad esmu zāles izrakstījusi, bērni tās arī patiešām lieto,” piebilst ārste.

 

1 komentārs

  1. Kā tad neredzīgs 😂 pie mūsu bērniem ar bija atbraucis, puse skolas pēc viņu teiktā bija pusakli un izrakstīja briles, bet aizvedot pie speciālista, lai apstiprina ārsta teikto, izrādās bërnam ar redzi viss kārtībā. Neuzticaties viņu teiktajam.

Pievienot komentāru