Dzīvesveids, Padomi

Auksts aiz loga, silts vēderā. Karstā mandeļu kakao recepte

Foto - Inese Liepiņa

Viens no ājurvēdas pamatprincipiem vēsta, ka noteikta tipa cilvēkiem pēc iespējas biežāk uzturā jālieto silti ēdieni un dzērieni. Ar šo Indijas tradicionālo dziedniecības veidu man nav tuvu attiecību, tomēr ar visu, kas kaut nedaudz samazina vēsumu, gan esmu labos draugos – neatkarīgi no tā, vai lieta liekama mutē vai sedzama virsū. Ticu, ka aukstums nemaz neeksistē, ir tikai siltuma trūkums.

Reizēm šķiet, ka tad, kad pirms dzimšanas no saulainās mākoņa maliņas lēcu mammai klēpī (jo tieši tā tās lietas notiek), trāpīju nedaudz garām. Mamma ir pareizā, kontinents gan ne. Visticamāk, toreiz mērķēju kaut kur Āfrikas virzienā, taču vārdu ģeogrāfija vēl nebiju dzirdējusi, tāpēc paļāvos uz acumēru, kas kārtējo reizi pievīla. Tā nu es vadu savas dienas Eiropā un cenšos izdzīvot ar šallēm un termokrūzei pieaugušu roku. Patiesībā nav tik traki, jo vismaz pāris nedēļu gadā Āfrika, ilgodamās pēc manis, sūta sveicienus ar saules stariem, un tad arī Latvijā ir tīri nekas.

Līdz ar pirmajiem dzestrajiem rītiem no skapja tālākajiem plauktiem parasti izvelku siltāku jaku vai mēteli. Taču uz ielas var novērot, ka katram cilvēkam aukstuma slieksnis ir citāds – viens drošības labad pusi ķermeņa ietinis šallē, bet otrs priecājas, ka joprojām var nēsāt šortus un saulesbrilles. Meklējot atrisinājumu šim fenomenam, saskāros ar dažādiem variantiem. Pētnieki apgalvo, ka viens no iemesliem, kāpēc aukstumu izjūtam dažādi, ir vecums. Ķermeņa termoregulācijā liela loma ir asinsvadu sieniņām: gadiem ritot, tās zaudē elastību, asinsrite kļūst lēnāka, un cilvēkam vairāk salst. Sava loma ir arī tauku slānim – tievie temperatūras pazemināšanos jūt daudz vairāk.

Mans salīgums gan vairāk ir kaprīze, taču, ja tiešām nemitīgi salst kājas, rokas vai cita ķermeņa daļa, tas var liecināt par nopietnu kaiti. Tādos gadījumos jāsteidzas pie ārsta. Pirmsākumi manām attiecībām ar siltumu ir visai strīdīgi. Ārēji tas ļoti paticis vienmēr, taču vārdu savienojums silta zupa bērnībā skanēja kā bieds. “Apēd zupu!” – un tikai tad bija iegūta atļauja skatīties multeni, iet laukā vai darīt jebko citu, kas toreiz nodrošināja eksistenci. Ja zupai kā tādai nebūtu ne vainas, tad man kā cilvēkam, kurš labprāt būtu pārticis no sasaldētas sulas, fakts, ka tā ir silta, toreiz šķita visai riebīgs. Tad noderēja krietna kaudze auksta krējumu vai slepus pieliets krāna ūdens. Neticu, ka kaut vai viens no šiem variantiem ēdiena garšu padarīja labāku, taču, kā reiz teicis kāds gudrais, katram savi putni galvā. Bērnība vispār ir mistisks laiks, kad var nelīst ārā no ezera, pirms lūpas nav vienā tonī ar ūdeni, nelikties ne zinis par nozaudēto cimdu pāri un turpināt lipināt sniegavīru, bet jaku vilkt tikai tad, kad mammai šķiet, ka tev salst.

Viss mainījās pusaudžu gados. Ar pirmajām pumpām uz sejas kārtējo reizi salūza visa pasaule, bet prāts arvien biežāk lika manīt, ka tas eksistē. Visu vidusskolas laiku sēdēju solā, kas atradās tuvāk radiatoriem, bet mājās staigāju pledā, kurā izveidoti caurumi rokām, lai var paēst un aizsniegt datora klaviatūru. Jā, ir arī tāds laiks, kad, izņemot šīs divas lietas, neko citu dzīvē nevajag. Šodien siltie ēdieni un dzērieni ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Šķiet, tam vajadzētu būt ieliktam šūpulī – mātes piens vai mākslīgais maisījums, ar ko baro zīdaini, nekad nav auksts. Man ir pārāk maz zināšanu, lai varētu objektīvi spriest par silta uztura ietekmi uz organismu, taču visai droši varu apgalvot, ka tas liek justies patīkami. Piemēram, kad iztēlojamies svētku galdu, visbiežākās asociācijas ir par kūpošiem, nevis sasalušiem šķīvjiem, vai ne?

Lielākā daļa cilvēku siltu ēdienu tomēr uzskata par ikdienas normu, kas neprasa sīkākus paskaidrojumus, bet ar dzērieniem mēdz būt dažādi. Nesen lasīju, ka pasaulē visai daudzi ziemas vakaros priekšroku dod limonādei, nevis tējai, kakao vai jebkam citam, kas uzvārīts. Es nezinu, kas ir šie cilvēki un par ko viņi runā. Ja ir kāda lieta, kas nedaudz līdzinās paradīzei zemes virsū, tā pavisam noteikti ir aukstās rokās iespiesta karsta kakao krūze un pilna mute zefīru. Ikvienam, kurš piekrīt šim apgalvojumam, piedāvāju iepazīties ar manu iecienītāko silto dzērienu aukstajiem vakariem. Tas, starp citu, vislabāk garšo kopā ar mīkstu segu un labu grāmatu.

KARSTAIS MANDEĻU KAKAO

Pagatavošanas laiks: 35 minūtes*

Mandeļu pienam 1 glāze mandeļu

2 glāzes ūdens šķipsna

Karstajam dzērienam

1 glāze mandeļu piena

1 tējkarote nesaldināta kakao pulvera

3 gabaliņi melnās šokolādes

1–2 tējkarotes brūnā cukura (var izmantot kļavu sīrupu, stēviju, medu vai citu saldinātāju)

Pagatavošana

Lai pagatavotu pienu, mandeles iepriekšejā vakarā ieliek mērcēties remdenā ūdenī. Nākamajā dienā tās kārtīgi noskalo, liek blenderī, pievieno ūdeni, šķipsnu sāls un kārtīgi samaļ. Lai nebūtu biezumu, izkāš caur sietu (reizēm tas jādara vairākas reizes).

Lai pagatavotu dzērienu, krūzē liek šokolādi, cukuru un kakao pūderi. Pienu kārtīgi uzsilda un uzlej krūzes saturam. Pēc 30 sekundēm izmaisa. Dzērienu var papildināt ar putukrējumu, kanēli, zefīru vai jebko citu, kas ienāk prātā.

* Mandeļu pienu iespējams iegādāties jau gatavu; tādā gadījumā pirmais gatavošanas posms jāizlaiž.

1 komentārs

Pievienot komentāru