Bērni, Bērnība

Kāpēc vecākajiem bērniem nevajadzētu būt auklēm jaunākajām atvasēm

Foto - Shutterstock.com

Ģimenē jau aug viens vai divi bērni un nu ieradies vēl viens. Mammai darba pilna rokas, turklāt tētis uzņēmies vēl vairāk darbu, lai tikai varētu visu kuplo ģimeni nodrošināt ar finansēm. Un bieži vecākos bērnus pamazām, pamazām sāk ekspluatēt un izmantot kā bezmaksas auklītes, uzveļot arīdzan pilnu atbildību par mazo brālīti vai māsiņu. Kāpēc to nevajadzētu pieļaut, “Mel.fm” skaidro psiholoģe Katerina Demina.

Viss sākas ar “mazumiņu”: “Bērniņ, pieskati maziņo, kamēr viņš guļ, es ieiešu dušā”. Pieskatīja, nekas slikts nenotika. Mazulis pamodās, nečīkstēja, vecākais bērns parādīja grabulīti un kopēja mammas vai tēta intonāciju. Lepnums par sevi liels: “Mammu, vai ne, ka es esmu malacīte un tava palīdze?” “Jā, saulīt, lūdzu, tev kinderoliņa un buča bonusā,” saka mamma.

Tālāk – vairāk: “Paseko līdzi brālītim rotaļu laukumā, es aizskriešu līdz veikalam”. Tas jau ir sarežģītāk. Laukumiņā ir daudz bīstamību, jā, un arī citi bērni uzvedas neparedzami. Šajā reizē viss bija kārtībā, nākamajā arī… Bet piektajā reizē mamma atnāk no veikala ar iepirkumu maisiem, pieiet klāt šūpolēm, kurās sēž jaunākais un kuras šūpo vecākais bērns, un pēkšņi jaunākā atvase priekā iespiedzas: “Mamma atnāca!”, uzreiz lecot ārā, un tieši pa pieri ar šūpolēm. Asinis, traumpunkts, rētas… Jaunākais nomierinās ātri, bet vecākajam ir grūtāk, viņš joprojām nervozē un turpmāk atsakās iet uz rotaļu laukumu.

No kāda vecuma bērnam var uzticēt bērnu

Pirmā pazīme, ka mazuli var atstāt pieskatīšanai vecākajiem bērniem, ir gadu starpība. Psiholoģes ieskatā, tai jābūt ne mazākai kā 12 gadu, jo mazāki bērni tīri fiziski var netikt galā ar uzticēto pienākumu.

Pieskatīt uz pāris minūtēm, kamēr mamma gatavo vakariņas, – jā. Taču ne jau vieniem pašiem staigāt ārā, un arī mājās šādu pārīti nevar atstāt ilgāk par piecām minūtēm. Reāli – tikai piecām minūtēm! Nevis: “Es uz piecām minūtītēm izskriešu pie kaimiņienes, bet tu pamaisi putru ik pēc pusstundas…”.

“Kāds man var iebilst: “Lūk, kādreiz mēs staigājāmies ar brāļiem un māsām, un nekas”. Jā, staigājām. Un mājās mūs atstāja uz visu dienu. Es kādreiz strādāju bērnu reanimācijā. Karsts šķidrums, izkritis pa logu, šķēres, gludeklis, nosmakšana spēlējoties, degunu iebāza baseinā, uzlika roku uz plīts – tas tikai pirmajās trīs darba dienās,” stāsta psiholoģe.

Septiņus gadus vecs bērns nespēj savaldīt un pasargāt piecus gadus veco brāli vai māsu no kādām briesmām. Un dažreiz pat vēl piepalīdzēs mazāko, piemēram, uzsēdināt uz palodzes. Bet ne jau aiz ļauna prāta, protams, tikai intereses pēc. Kādi tik piemēri no dzīves nav dzirdēti – te uz jumta līduši, putru vārījuši, mājdzīvniekus mocījuši, uz ielas izskrējuši un apmaldījušies. “es pati piecu gadu vecumā brālim centos poti veikt ar tukšu šprici (nu ja, ārstos spēlējām). Tā kā, lūdzu, novērtē reālās bērna iespējas,” rekomendē psiholoģe.

Samaksa par pakalpojumiem

Ja gadu atšķirība starp brāļiem un māsām ir 12 un vairāk gadi, vecāko bērnu jau var izmantot kā pilnvērtīgu auklīti. Bet tikai abām pusēm vienojoties un par samaksu.

Viena lieta ir ar mazāko brāli vai māsu paspēlēties tad, kad pašam gribas un tik, cik gribas, bet pavisam cita lieta – uzņemties atbildību par otra cilvēka drošību, turklāt pavisam neaizsargāta. Pusaudzim parasti jau visa diena ir visai noslogota ar savām darīšanām – skola, pulciņi un personīgā dzīve. Ja tu ar viņu rēķinies, ka vecākais bērns tev būs pilnvērtīgs darbinieks, tev ir jākompensē viņa patērētais laiks un darbs. Tā var būt nauda vai papildus kādi citi prieki (“Tu mūs ar tēti vakarā palaidīsi uz kino, bet mēs tevi aizvedīsim brīvdienās uz slidotavu”), kā arī kāds dārgāks pirkums.

No citas puses raugoties, visiem ir kādi pienākumi mājās, tādēļ “auklēt mazo” var būt arī kā daļa no šādiem darbiņiem. Tomēr visam jābūt atrunātam: cik stundas dienā un kādās dienās. “Man šī pieeja šķiet veselīgāka, nekā maksāt naudu. Tomēr tā taču ir ģimene, tāda speciāla savienība, kurā viens otru atbalsta un palīdz, nevis inkubators, kurā audzē pēcnācējus,” atzīst psiholoģe.

Pats galvenais, kas vecākiem būtu jāpatur galvā, vecākie bērni nav vainīgi, ka tu dzemdēji vēl pēcnācējus un neaprēķināji savu spēku rezerves. “Vēlreiz atkārtoju: ja vien ne karš, tad bērnu audzināšana un pieskatīšana ir vecāku pienākums. Vecākie bērni var palīdzēt, var to darīt labprātīgi un ar prieku, taču atbildība gulstas tikai uz vecākiem,” uzsver Demina.

“Bet bieži var redzēt (ar nožēlu, līdzijušanu un vēlmi nekavējoties iejaukties), kā vecākos bērnus soda, rāj par jaunāko brāļu vai māsu problemātisko uzvedību, ka viņš ir nokritis vai sasmulējis drēbes, vai pazaudējies. “Tev taču bija uzdots viņu vaktēt! Kur tu skatījies?!” Bet tam norātajam bērnam pašam vien ir septiņi gadi. Viņu vēl kādam būtu jāpieskata.

Un cik gan bieži terapijā pēc tam ierodas tās atbildīgās, centīgās, ļoti uzmanīgās meitenes, kurām pašām neizdodas tikt pie bērniem. Un tas patiesībā ir tādēļ, ka viņās ir iesējušās zināšanas: “Bērni – tā ir nepanesama nasta”. Tādēļ, ja gribi mazbērnus – pats nodarbojies ar saviem bērniem. Tas visiem tikai nāks par labu,” rekomendē psiholoģe.

 

calis

Pievienot komentāru