Dzīvesveids, Padomi

Gavēnī – neēst gaļu un otru latvieti? Kāda ir gavēņa dziļākā nozīme

Foto - Shutterstock

Kā katru gadu pirms Lieldienām, arī šogad liturģiskajā kalendārā atzīmēts Lielais gavēnis – 40 atturības dienas. Tas ilgst no Pelnu trešdienas, 1. marta, līdz 13. aprīlim, Zaļajai ceturtdienai. Pat no baznīcas visai attāli cilvēki zina, ka gavēņa laikā no kaut kā jāatsakās. Daudzi šo laiku izmanto, lai veiktu tādu kā gribas un izturības pārbaudi – nolemj, ka, piemēram, neēdīs gaļu, saldumus, nelietos alkoholu, neizmantos feisbuku, neņems rokās planšeti… Taču kāda ir gavēņa sākotnējā jēga, un kā tam būtu jāatbalsojas mūsdienās – to jautāju katoļu priesterim Ronaldam Melkeram.

“Bieži vien domājam, ka Baznīca no mums prasa kaut ko tādu, ko patiesībā tā nemaz neprasa,” iesāk mācītājs. “Baznīcas likumā ir noteikts, ka Lielais gavēnis ir no Pelnu trešdienas līdz Lieldienu laikam. Šajā laikā stingrs gavēnis ir tikai divās dienās – Pelnu trešdienā un Lielajā piektdienā.” Ronalds Melkers paskaidro: stingrs gavēnis nenozīmē badošanos, jo tāds nav mērķis. Saskaņā ar priekšrakstiem šajās divās dienās atļauta viena maltīte dienā un jāatturas no gaļas ēdieniem. Gaļu nevajadzētu ēst arī pārējās gavēņa piektdienās, un tas arī viss.

Stāsts nav par ēšanu

Mūsdienās varētu domāt, ka gavēnis ir saistīts ar veselību, bet senatnē – ar to, ka, ierobežojot ēšanu, izdevās ilgāk saglabāt pārtikas krājumus, kas uz pavasara pusi draudēja izsīkt, sak, ja gavēsim, izdosies izvilkt līdz vasarai. “Baznīca patiesībā uzsver, ka stāsts nav par ēšanu vai neēšanu. Tiesa, kristietībā ir brīži, kad no kaut kā atsakās un pat upurē – arī cilvēkus. Bet Dievs šādus upurus neprasa! Kristus pasaka, ka upuris ir plosīt sirdi, nevis miesu.”

“Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā.” Parasti gavēņa sākumā Rolands Melkers atgādina Mateja evaņģēlija 6. nodaļā pausto – ticība, kalpošana visās tās formās nav ārišķīga, bet gan vērsta uz klusu nesavtību. “Pie mums tā iegājies, ka Ziemassvētkos ir dažādi labdarības tirdziņi, bet patiesībā dalīšanās ir gavēņa tradīcija – man paliks mazāk, toties kāds cits dabūs, piemēram, pusšķēli picas. Ēdienam ir simboliska nozīme. Dziļākā ideja ir nepabarot savu egoismu – nemērdē miesu mērdēšanas dēļ, bet ietaupi līdzekļus, lai varētu dalīties. Gavēnis ir tikai tāds kā saasinājums tam, kam būtu jānotiek visas dzīves garumā. Šajā laika posmā tikai patrenējas, lai atjaunotu garīgo formu. Lai pārstātu domāt par sevi un sāktu domāt par otru.”

“Tas ir svarīgi arī paša cilvēka veselībai!” gavēņa un tuvākā mīlestības ietekmi uz organismu nenoliedz Ronalds Melkers. “Dzīvei ir vajadzīgs mērķis. Ja tas esi tu pats un zini, ka tas beigsies ar nāvi, iznāk apburtais loks. Bet, ja mērķis ir citi cilvēki, pieļauju, ka gribas dzīvot ilgāk, redzot, cik daudz citiem ir vajadzību un cik daudz iespējams palīdzēt.”

Dievs vēlas mīlestību, nevis upuri. Lai padarām otru vismaz tikpat svarīgu kā sevi pašu, ja ne vēl svarīgāku, paskaidro mācītājs.

Novērst traucēkļus, atjaunot pieslēgumu

Mateja evaņģēlijā runa ir arī par lūgšanu: tas jādara “savā kambarī”, nevis publiski un izrādoties, lai citi redzētu. “Tātad viens gavēnī būtisks un sakārtojams jautājums ir tuvākā mīlestība, bet otrs – mīlestība uz Dievu. Saproti, ka Dievs ir, tiec galā ar bailēm no viņa, pārstāj bēgt, atbrīvojies no visa, kas ir starp tevi un Dievu. Ja zaudē saikni ar Dievu, esi kā telefons, kuram izlādējusies baterija. Vairs nav iespējams komunicēt,” salīdzina Ronalds Melkers. “Tātad jāatrod laiks, lai uzlādētos, jāatrod laiks lūgšanām. Tikpat labi tas var nozīmēt, ka jāatrod laiks klusumam. Apsēsties un pusstundu, piecpadsmit vai pat tikai piecas minūtes vienkārši būt! Esam pārstājuši būt. Skrienam, darām, dziedam, dejojam, bet neesam. Dievs vienīgais ir. Kad esi kopā ar Dievu, tad ieej esmē. Lūgšanas sakārto attiecības ar Dievu, un no tām savukārt ir atkarīgas attiecības ar cilvēkiem.” Pēc priestera teiktā, tikai tad iespējams mīlēt un piedot citiem kaut tūkstoš reižu dienā, jo tas, kurš pieslēdzies Dievam, ir savienots ar nebeidzamas un neizsmeļamas enerģijas (lasi – mīlestības) avotu.

Vienīgais, kas šķir cilvēku no Dieva, ir grēks. Gavēnis ir piemērots laiks, lai sevi savestu kārtībā arī šajā ziņā. “Grēks parasti ir ļaušanās savām iegribām, kas nodara pāri citiem, bet galvenokārt pašam. Lūk, piemērs, lai saprastu, cik traģiska ir grēka koncepcija: kad Kristus ir uz krusta, viņš kliedz – Tēvs, kāpēc tu esi mani atstājis? Viņš zina, ka Tēvs viņu nav atstājis, tomēr tā saka, jo pats nekad nav pazinis grēku, bet tajā brīdī ir uzņēmies visus mūsu grēkus. Tie ir nostājušies starp viņu un Tēvu, un piepeši Kristus ir nonācis situācijā, ka ir šķirts no Tēva! Nekad agrāk tā nav bijis! Tās ir viņa lielākās ciešanas, nevis fiziskās vai morālās mokas.”

Tā nu gavēnis ir īstais brīdis, lai tiktu vaļā no šķēršļiem attiecībās ar Dievu, kas nozīmē arī rēķinu sakārtošanu ar cilvēkiem. Laiks, kad palaist vaļā sliktas attiecības, nepareizu attieksmi. Cilvēks ir sabiedriska būtne, nav labi būt vienam. Tas beidzas slikti, tas nav pareizais ceļš. Ja cilvēks ir viens, viņš nevar būt Dieva attēls, jo arī Dievs nav vientuļš – viņš ir Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Svētais Gars. Tādējādi Dievs ir persona, kurā ir attiecības.”

2 Komentāri

Pievienot komentāru