Dziednieki, Netradicionāli

Palīdzi sava ķermeņa gariem. Saruna ar Sibīrijas šamani

Foto no Allas Gromovas arhīva

Nedaudz mistisks izskats, neparastas rotas, gara, melna bize, kurā iepītas putnu spalvas, rokās šamaņu bungas… Tāda ir mana iepazīšanās ar Sibīrijas šamani Allu Gromovu, kuru dēvē arī par Čalin vai Altaja Lūsi. Viņa atbraukusi uz Latviju un vada seminārus par dzimtas spēku. Vēlāk satiekamies privātā gaisotnē. Man pretī sēž visai parasta, jauka sieviete, kurai ir laipnas acis un sirsnīga valoda.

Alla Gromova uzsver, ka Rīga un Baltija izsenis viņai šķiet ļoti tuva. Iespējams, tāpēc, ka daļa viņas senču ir igauņu izcelsmes.

“Jau tad, kad Rīgu redzēju tikai fotoattēlos un pastkartēs, pilsēta man ļoti patika. Kad pirmoreiz šurp atbraucu, bija sajūta, ka esmu mājās, tik patīkami bija te uzturēties. Šī sajūta joprojām nav zudusi,” viņa uzsver. Latvijā Alla nu jau bijusi daudzas reizes. Pēdējās vizītes laikā pagājušā gada novembrī viņa pamanījusi jaunu niansi – cilvēkos palielinājusies patērētāju attieksme pret savu valsti, pilsētu.

“Ja kāro tikai saņemt labumus, bet nedod pretī savu pateicību un mīlestību, tiek sāpīgi skarta valsts vai pilsētas enerģija, ko šamaņu valodā dēvē par garu. Pamazām izsīkst tas, ko šis gars spēj dot. Tas nenotiktu, ja katrs paveiktu kaut vai mazumiņu savas dzimtās vietas labā.”

 

Atpakaļ pie senču vieduma

Alla piedzima Tālajos Austrumos, kurp vecākus nosūtīja strādāt, vēlāk ģimene pārcēlās uz Sibīriju. Ilgu laiku viņa nemaz nezināja, ka dzimtā bijuši šamaņi. Padomju laikos tuvinieki par to pat baidījās runāt, jo šādus viedos centās iznīcināt. Tikai daudz vēlāk viņa uzzināja dzimtas vēsturi – nošauti vairāki šamaņi.

Pēc augstskolas beigšanas Alla devās uz Tibetu, lai apgūtu jogu, iedziļinātos budismā un vēdiskajās praksēs. Tieši tur viņas skolotājs uzdeva jautājumu – ko grasies iemācīties šeit, tevī pašā taču ieliktas šamanisma spējas! Alla devās atpakaļ uz Krieviju, sāka meklēt šamaņus, apgūt viņu īpašās gudrības.

Nu jau 20 gadu Alla Gromova palīdz cilvēkiem izvairīties no slimībām, neveiksmēm, padarīt viņus laimīgākus. Lai tas izdotos, šamane sazinās ar smalko pasauli, vēršas pie gariem.

 

Negāciju mednieki

“Cilvēki baidās no šamanisma, vairākumam tas asociējas ar burvestību, pesteļiem. Taču šamanis tikai nedaudz citādi uztver pasauli. Mēs, šamaņi, uzskatām, ka ikvienai dzīvai būtnei, lietai, parādībai ir gars. To redz šamanis, kurš spēj komunicēt ar jebkuru garu. Arī ar koku, dzīvnieku, puķi un to, kam nav fiziskā ķermeņa, piemēram, mājas gariņu vai slimības garu,” – tā Alla Gromova.

Šamanim ir zināšanas un metodika, kā šķērsot robežu starp fizisko, materiālo un garīgo pasauli. Dievu šamanismā uztver kā augstāko garu, kas pārvalda pasauli.

Alla skaidro, ka no šamanisma viedokļa pasaulei ir trīs līmeņi. Viens ir reālais, kurā dzīvojam mēs. “Cilvēkam ir gars, ko citi dēvē par dvēseli. Kad nodzīvots mūžs, pienāk laiks, un miesa jeb apvalks mirst, bet gars taču paliek. Tas atrod citu apvalku, un šī individualitāte turpina attīstīties.

Augšējā pasaules līmenī mitinās gari, kuri mūs aizsargā. Itin bieži tos dēvē par sargeņģeļiem. Tie ir radošie gari, kuri pret cilvēku izturas neitrāli, neiejaucas viņa dzīvē, bet palīdz, ja to lūdz. Sargājošie gari ir kā pavadoņi ceļojumā uz smalko pasauli.

Trešais līmenis ir zemākais, kur vietu raduši ārdošie, graujošie gari – slimības, nelaimes, ciešanas. Šie gari vienmēr ir izsalkuši, gatavi medīt cilvēka negācijas un baroties no tām. Ja cilvēks gremdējas negatīvās emocijās un tās kultivē, tas līdzinās sarkanas lupatas vicināšanai saniknota vērša priekšā.”

 

Sarunāties ar sirdi un aknām

Alla skaidro, kā šamanis saredz cilvēku: “Cilvēks ir piesātināts ar dažādiem gariem – kā tāds konglomerāts, kā ciems ar daudziem iedzīvotājiem. Ja ar cilvēku viss ir kārtībā, veselība un garastāvoklis turas normā, visi gari ir kā liela, draudzīga ģimene. Galvenais ir personības jeb individuālais gars (ārpus šamanisma to parasti dēvē par dvēseli) – mūžīgs, bet allaž mainīgs. Savukārt veselības gars ir kā diriģents, kas komandē dažādu orgānu garus, lai savstarpēji labāk sadarbotos.

Katru orgānu vērts uztvert kā dzīvu, tādu, kam piemīt savs gars. Ja sāk, piemēram, durt sirdī, der aprunāties ar savas sirds garu, pavaicāt: kas tev traucē, mana dārgā sirsniņa? Un iespējams sadzirdēt atbildi, nelāguma cēloni.”

Dziednieki parasti uztver, ka slimība ir disharmonija enerģētikā, tātad kaut kas nedzīvs, bet šamaņi visu uztver kā dzīvu, sajūt caur gariem. Un ar dzīvu taču var sarunāties!

“Šamanis uzrunā slimības garu, un, iespējams, izdodas vienoties, kaite pamazām atkāpjas. Taču pastāv arī daudz dēmoniskāki gari, kuri nevēlas runāties, nepadodas, karo. Tad veicu šamaņu rituālu, ņemot talkā bungas, ritmu, deju, skaņas, un izdzenu šīs būtnes,” skaidro Alla Gromova.

Pievienot komentāru