Psiholoģija, Stress un depresija

Mācītājs Krists Kalniņš pēc personiskās pieredzes sapratis, kas īsti ir veģetatīvā distonija

Foto - Karīna Miezāja

Kad kļūsti vecāks, laika vērtību izjūti citādāk. Sāc novērtēt savu laiku, sāc saprast, ka tā ir tava izvēle, kā lietot savu laiku, tā intervijā ar Annu Peipiņu žurnālā “Annas Psiholoģija” atzīst Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas mācītājs Krists Kalniņš.

Viņš norāda, ka ir daļa cilvēku, kas ir tik ļoti vērsta pret citiem un gatavi atbildēt uz citu vajadzībām, atņemot sev un arī saviem tuvākajiem, ģimenei. Mēs nemīlot sevi, tikai citus. “Es zinu, ko runāju, jo pats tam esmu gājis cauri,” neslēpj mācītājs, atklājot, ka pats cieš no veģetatīvās distonijas.

Viņam ir savs savdabīgs skaidrojums, kad viņam jautā, kas tās tāda ir – viņš to salīdzina ar vadiņu pieslēgšanu strāvai, kam paredzēts mazāks strāvas stiprums nekā tu caur viņu izlaid. Ja tas ir īslaicīgi, uz brīdi, neko daudz nekaitēs, bet, ja tu ilgstoši laid stipro strāvu pa vadiem, kas nav tam domāti, tie vienkārši sakūst un izsit korķus.

Intervijā Krists Kalniņš arī atklāj, ka veģetatīvās distonijas dēļ nonācis slimnīcā. Tur kāda brīnišķīga ārste labi, skaisti un dziļi stāstījusi, kā tas viss saistās ar fizioloģiju, kāpēc tā notiek; viņš klausījies un domājis – jā, tas viss ir tas, ko es saku cilvēkiem, kad viņi līdzīgā situācijā nāk pie manis. Un sarunas beigās ārste sacījusi: jā, bet zini, Krist, man jāatzīstas, ka es pati biju trīsdesmit sešu stundu dežūrā un īsti neatceros, kad beidzamo reizi ēdu. Tā tas ir. “Mēs ļoti labi zinām, kā jābūt, bet ko tas līdz, ja pats tajā neesi?” – viņš retoriski vaicāja.

1 komentārs

Pievienot komentāru