Atkarības, Psiholoģija

Alkohola kraujas malā. Skaudrs pieredzes stāsts par līdzatkarību

Foto - Shutterstock

Kā pārmaiņas uztver bērni?

Dēli saka: mēs ar tevi lepojamies.

Reiz bija jābrauc uz Al-Anona sapulci, bet nebija naudas, viss bija saplānots – tik un tik bērniem pusdienām un transportam, tad vēl ekskursijai. Taču puikas teica: mēs iztiksim, labāk aizbrauc uz sapulci, jo tu atgriezies pavisam citāda.

Drīz nonācu līdz 12 soļu programmai. Veicu inventarizāciju savā raksturā. Atradu daudz skaudības, greizsirdības, aizvainojuma. Kad šīs jūtas nosaucu vārdos, kļuva vieglāk. Apzinājos arī labo sevī.

Ilgus gadus gāju pie psihologa, dzēru antidepresantus, centos ar zālēm nomierināt nervus, bet tā arī neiemācījos dzīvot. Ak dievs, cik tālu biju no sevis! Visu vecākiem, vīram, bērniem… Nekad neko sev. Visu uztvēru pārspīlēti, negatīvi. Ja citi sačukstas, noteikti spriež par mani, aprunā, kaut ko perina. Esmu neveiksminiece, slikta sieva, mamma, vissliktākais cilvēks pasaulē!

Apzinos, ka man ir pēdējais laiks atrast savu īsto būtību. Man nav nekādu interešu ārpus darba, visu laiku biju aizņemta tikai ar savu vīriešu likstām. Tagad dienu pēc dienas cenšos atrast sev kādu tīkamu nodarbošanos.

Mūsu mazpilsētā nodibināju Al-Anon grupiņu. Aizgāju uz sociālo dienestu un visu godīgi izstāstīju. Dzeršanu visu mūžu slēpu, taču vajag vispirms sevi nolikt zemāk par zāli, un tikai tad spēsi pacelties. Pašvaldība mani atbalstīja, iedeva telpu, kur pulcēties. Man palīdz meitenes, kuras šajā kustībā jau ir daudzus gadus.

Pats galvenais, ka mācos nenosodīt cilvēkus par viņu maldiem. Un ļoti lepojos ar sevi, jo jau vairākus mēnešus iztieku bez nervu zālēm.

 

logo-36

 

Pievienot komentāru