Personība, Psiholoģija

Nedrīkst nolaist rumpi! Saruna ar enerģisko “Atštauku” vadītāju Ināru Kalnarāju

Foto - Egons Zīverts/"Kurzemes vārds", speciāli "Latvijas Avīzei"

“Ja cilvēks nekustas, viņš lēnām mirst. Ja es tikai dzīvotu mājās, būtu mājsaimniece, gribētu ilgāk pagulēt, nenoģērbtu mājas drēbes, neuzpucētos, tad ar mani būtu cauri,” saka bijusī Liepājas teātra aktrise, aktrišu folkloras kopas “Atštaukas” vadītāja, Liepājas un Priekules tautas teātru režisore Ināra Kalnarāja (71). Viņas dzīve aizvien ir kā vāverei ritenī, un enerģijas netrūkstot.

Bez vīra Aivara (80), arī bijušā Liepājas teātra aktiera, palīdzības gan neiztikt – viņš sanes uz trešo stāvu malku, ar vīriešu darbiem piepalīdz arī “Atštaukām”. Inārai un Aivaram pērn bija zelta kāzu jubileja – viņi saraduši kā cimds ar roku. Laulātajiem ir divas atvases – Ilze un Mārtiņš, vecvecākus priecē mazdēls Krišs. Un vēl Kalnarājiem ir ģimenes dārziņš netālu no Liepājas, Dubeņos, kur sezonas laikā darba būs pārpārēm.

 

Jāiet cilvēkos un puķēs

“Ja tev nav darīšana ar cilvēkiem, tad lēnām čīksti ārā un viens otrs kauliņš pasāp. Bet mana ģimenes ārste var būt laimīga – neeju pie viņas. Dzeru zāļu tējas, daudz kustos. Kā mums kādreiz teātrī teica – nedrīkst nolaist rumpi! Vienmēr jābūt formā, jābūt laipnam. Mājās varbūt savējos sarāj, papuksti, bet cilvēkos tā nevar,” pārliecināta ir aktrise.

Kādreiz viņai ļoti paticis tīrīt māju, vienmēr uzturējusi kārtību, lai gan bijuši divi mazi bērni. “Tagad es neteiktu, ka man ir perfekta kārtība – vienkārši tam pietrūkst laika. Jaunībā paspēju visu ko izdarīt. Kad mēs ievācāmies tagadējā dzīvoklī, apakšējā kaimiņiene jautāja, kā mēs logus nomazgāsim. Es domāju – ko tu, tantiņ, uztraucies, uz palodzes uzrāpšos, izlīdīšu ārā un notīrīšu. Tagad jau pie šī darba jūtu savus gadus. Paldies Dievam, mājās ir jaunatne, viņiem jāpārņem šīs funkcijas. Tagad tantiņas teiktajam pilnīgi piekrītu,” pasmaida Ināra.

Dubeņu mazdārziņā Ināra sastādījusi ziedošus kokus un krūmus, bet tagad raugoties, lai būtu arī kas ievācams rudenī. Ir jāņ­ogas, upenes, ķirši. Ābeles un plūmes gan nav laika apzāģēt, tās noveco, tāpēc dižas ražas nav. “Daudz ievārījumu un kompotu vairs nevāru, jo manējie brīžiem neēd. Bet, ja tu neiestādīsi to augļkoku, varbūt pēc tā būs kāre un gribēšana?” domā dārza saimniece. “Kādreiz man bija plantācija ar tulpēm un narcisēm, arī lilijas, bet žurkas sīpolus sagrauza. Arī tagad nevaru noturēties – ieraugu skaistu tulpju sīpolu, un man vajag! Aplieku to ar kadiķu skujām – varbūt izdzīvos,” prāto Ināra. Viņa dārzā palēnām veido latvisko puķu audzi – ir peonijas, kurpītes, kaz-roze, flokši, kas tik skaisti smaržo. “Pagājušajā gadā izveidojām skaistu rožu dobi. Tomēr man ir daudz puķu aizgājis, jo nav laika tās pārstādīt. Tad es tās lūdzu: “Mīļā, izturi vēl šo vasaru!” Kad aizbraucu no rīta uz dārzu, vispirms izstaigājos, ar visiem augiem sarunājos! Bet dzīve dārzā jāpieskaņo autobusam, un ar Aivaru biežāk turp netiekam kā divas trīs reizes nedēļā. Dienās, kad neesi bijis, daudzas pārvērtības notikušas.”

1 komentārs

  1. lielisks cilveks!paldies par aktiermakslas nodarbibam Liepajas pedagogiskaja akademija.vel shodien atceros Jus ar pateicibu.Lai laba veseliba un dzivesprieks vel ilgus gadus! Ligita.

Pievienot komentāru