Dzīves māksla, Psiholoģija

Par seksu, dzīvi un terapiju

Foto - Shutterstock.com

Mūsu visu saknes nāk no seksa. Lai tu piedzimtu, bija vajadzīgs sekss, noritēja daudzas dzīves, emociju un agresijas. Bija mātes grūtniecība un viņas jūtas. Un dzemdībās arī un pēc tām laiks, kad tu biji pavisam mazs.

Un tagad – cik bieži tu izdzīvo savu agresiju? Ko tu vispār jūti? Ko tu zini par savu pirmo seksu? Vai tev izdodas atlaist kontroli, dot un ņemt? Kādus tabu un priekšstatus tu guvi no saviem vecākiem par seksualitāti un dzīvi vispār? Un ne tikai no vecākiem. Kādas bija tavas attiecības ar māti un tēvu? Ko tu vispār izdzīvoji bērnībā? Tu guvi daudz pieredzes un tā ir ierakstīta tavā ķermenī, tavās jūtās. Vai tu mīli savu ķermeni? Kā tu dzīvo ar to? Kā sniedz mīlestību otram?

Sekss ir komunikācija, reizēm tikai ķermeņu, bet, ja paveicas, ar dvēseļu. Un tad būs vēlme un tuvība. Bieži vien vīriešu un reizēm arī sieviešu apziņā sekss ir atdalīts no mīlestības un maiguma.

Kāds ir tavs sekss? Vai tas ir labs? Vai tava dzīve ir laba? Kāds sekss tev ir ar dzīvi, vai viņa tevi iegūst un tu viņu? Bet varbūt jums ar viņu ir savstarpēja kaisle? Tu ieej attiecībās caur seksu vai seksā nonāc caur attiecībām? Arvien biežāk mūsdienu pasaulē mēs apmainām dzīvo pret mākslīgo. Pornofilmas, mantiņas, operācijas, lai iegūtu (it kā) jaunavību, uzpumpētas lūpas un dibeni. Un mēs zaudējam dzīvo, kontaktu, kopību, jutekliskumu.

Ko tālāk? Izvēle ir katra paša ziņā. Vai apspiest agresiju vai saglabāt savu “esmu labs” sajūtu, cerībā, ka tevi nepametīs vai līdz citai galējībai – vai palikt vienam? Tu piekrīti seksam cerībā, ka būs attiecības, turi savus solījumus, klusē tur, kur vajadzētu runāt.

Bet, galvenais – tu zaudē kontaktu ar sevi! Nedzirdi, nepamani, pamet, pievil sevi. Tu mēdz būt tik vientuļš, aizmirsti par sevi, tiecoties pēc ideāliem.

Iespējams, pienācis laiks uzdot sev daudzus jautājumus un ieskatīties dziļumos? Pajautā sev un godīgi atbildi. Tur ir daudz pārsteigumu un noslēpumu, daudz baiļu un sāpju, zaudējumu un vientulības. Tas nav vienkāršs, bet pateicīgs darbs. Apjaust sevi, savu ceļu, atklāt sevi kā savas dzīves Radītāju, iemācīties gūt apmierinātību no būšanas, ieraudzīt sīkas lietas, priecāties par mākoņiem un sauli, ieraudzīt brīnumus vienkāršajā.

Tas ir garš ceļš, lai iegūtu jutīgumu pret sevi un pasauli un nospraustu robežas, ieraudzītu vajadzības, izmaiņas tajā, kā ierasti reaģēji. Terapijā izmaiņas notiek neizbēgami, vienkārši katra ceļš ir absolūti citādāks. Tas atkarīgs no daudziem faktoriem, tostarp no traumu daudzuma un dziļuma, spēja izturēt spriedzi un grūtības, un turpināt iesākto ceļu. Sākumā izveidojas uzticēšanās starp terapeitu un klientu, pēc kuras izdodas ieskatīties dziļāk un strādāt ar sarežģītākiem jautājumiem. Tas, ko esat piedzīvojuši daudzu gadu garumā nav iespējams izmainīt pāris tikšanās reižu laikā. Taču pārmaiņas būs, ja būs motivācija strādāt. Tas palīdzēs kļūst dzīvākiem, justies pilnvērtīgi un harmoniski.

Autore psiholoģe Natālija Omolčenko
Avots: psy-practice.com

Pievienot komentāru