Bērni, Pusaudži

“Atmet šīs stulbības, man kauns sacīt cilvēkiem, ka esi mana meita”

Foto - Shutterstock.com

“Es saslimu tevis dēļ,” – mamma rakstīja Innai, – “man kauns sacīt cilvēkiem, ka man ir meita. Es domāju, ka varēšu ar tevi lepoties, bet notika pretējais”. Inna pastāstīja, ka māte jau mēnesi nerunā ar viņu. Kāpēc mēs dzemdējam bērnus un ko darīt, ja jūsu priekšstati par bērna laimi viņam neder. Pedagoģe Marina Solotova runā par mūsdienu pusaudžu problēmām.

“Kāpēc jūs vēlējāties bērnu?” – “Nu, tas taču ir skaidrs!”

“Kāpēc jūs vēlējāties bērnu?” – es vaicāju mammām, kuras nāk pie manis uz konsultāciju. Jautājums vispirms samulsina. Tad aizkaitina – “Nu, tas taču ir skaidrs!”

Nē, es nesaprotu. Nu, tā gadījās – nesaprotu un viss. Ja jūs saprotat – lūdzu, noformulējiet skaidru atbildi uz jautājumu: kāpēc jūs dzemdējāt bērnu?

Ir interesanti vērot, kā māmiņas cenšas formulēt atbildi uz ļoti vienkāršo, pēc viņu domām, jautājumu. Visbiežāk mātes sāk teikt: “Nu, es apprecējos…” Atbilde ir nepareiza, es neprasu, kas notika pirms tam, es jautāju – kāpēc. Vai, piemēram: “Man jau bija 28 gadi…” Nu un?

Tā nu izskan kas līdzīgs “lai realizētos kā sieviete un māte,” vai “lai turpinātu dzimtu.” Ne reizi nedzirdēju, ka kāda atzītos: “vienkārši tā pieņemts darīt”; “nejauši paliku stāvoklī, nācās dzemdēt”; “lai noturētu vīrieti”; “dzemdēju sev, jo baidījos palikt viena”. Tas ir – tas, kas šķiet skaidrs, pārstāj tāds būt, ja to nepieciešams pateikt skaļi. Jo tad nāktos atzīt, ka lēmums nebija pilnībā apzināts vai nav saistītas ar jaunā, tikko dzimušā cilvēka interesēm…

Tomēr, atbildot godīgi, mēs automātiski saņemtu atbildes uz daudziem jautājumiem, kas rodas attiecībās ar saviem bērniem. Saprastu nepamatotību vairākumam mūsu pretenzijām pret augošajiem bērniem .

“Man kauns sacīt cilvēkiem, ka esi mana meita”

“Es gribēju realizēties kā māte”, – atbildēja manas skolnieces Innas māte. Pusstundu pirms tam Inna rūgti raudāja un parādīja man saraksti ar māti telefonā.

“Es saslimu tevis dēļ,” – mamma rakstīja Innai, – “man kauns sacīt cilvēkiem, ka esi mana meita. Es domāju, ka varēšu ar tevi lepoties, bet notika pretējais”. Inna pastāstīja, ka māte jau mēnesi nerunā ar viņu.

Mātes dusmu iemesls – meitas sekmes. Devīto klasi meitene pabeidza bez trijniekiem (piecu ballu sistēmā – Aut.) un mātei nebija iebildumu pret meitu. Bet desmitajā klasē sekmes stipri pasliktinājās. Un viņa vairs neizpelnījās mātes mīlestību. Jo: “Kā tā?! Viņai vajag mācīties! Mūsu ģimenē visi ir ar augstāko izglītību!”

Tā bija ļoti gara un grūta saruna ar viņas māti, kura kaut kādu iemeslu dēļ nolēma, ka realizēties kā māte viņa var tikai ar meitu – teicamnieci. Es stāstīju par to, kā Inna raud un kā viņai tagad pietrūkst mātes atbalsta un siltuma. Kā viņa pati mēģina saprast straujās sekmju pasliktināšanās iemeslus un nevar. Kā nevar saprast, kāpēc viss, ko viņa vakar iemācījās, šodien no galvas izlidojis. Kā viņa baidās, redzot sacerējumu, referātu un testu sarakstu, kuri jānokārto, lai izlabotu atzīmes un tādējādi nopelnītu tiesības runāt ar māti…

Viņu laime var būt pavisam cita

Katra no mums, gatavojoties kļūt par māti, izdomā scenāriju. Lūk, es sapīšu meitai skaistas bizes. Saģērbšu viņu kā princesi. Sēdēšu zālē un raudāšu aiz prieka, kā meita uz skatuves dejo baletā “Riekstkodis”. Lūk, viņa iepazīstina mani ar līgavaini – studentu prestižā universitātē.

Neviens neiztēlojas bērnu saplēstos džinsos, ar zaļiem matiem un ar draugiem uz motocikliem vai no nelabvēlīgām ģimenēm. Tāpēc, ka mēs arī izdomājam bērnam Laimi. Un reti kuram no mums ienāk prātā, ka meitas Laime var būt pavisam citāda, nekā tā laime, kuru mēs SEV iztēlojāmies.

Es bieži redzu bērnus, kuri, pateicoties vecāku scenārijiem, palaiž garām savu Laimi, savu Darbu, savu Ceļu, savu Mīlestību… Dzimis reportieris iestājas naftas un gāzes universitātē. Meitene, kas sapņo spēlēt hokeju, ar asarām acīs iet uz žurnālistikas nodarbībām.

“Ar šo zēnu nedraudzējies, man viņš nepatīk.” “Nē, balles dejas nav vīriešiem.” “Pienācis laiks atmest šīs muļķības – klinšu kāpšanu, sāc mācīties valodas.” “Uz pedagoģisko fakultāti – tikai pār manu līķi.” “Atnes apliecību par mūzikas skolas pabeigšanu un tad dari ko vēlies.” “Es tā gribēju kļūt par arhitektu, bet nesanāca, bet tu – lūdzu…” – vai atpazīstat? Bieži vien scenārijs ir uzrakstīts, pamatojoties uz pašu nerealizētajiem sapņiem. Tas ir, vecāki uzskata, ka bērna dzīvē jāīstenojas VECĀKU sapņiem, jārealizējas VECĀKU plāniem.

11 Komentāri

  1. Tukšs raksts. Kas bija galvenā doma – ka meitenēm jāspēlē hokejs un zēniem jādejo balles dejas? Kāda tad tā pareizā atbilde no mātes un kāda morāle? Secinājums, ka nevajag dzemdēt vispār, ja nav pēc plāna! Autorei pašai putra galvā. Kaut ko grib, bet nezin kā.

  2. 100% PAREIZI!!!!!
    Tā tas ir, ka mēs vecāki vislielāko kļūdu pieļaujam audzinot bērnus ar domu kādu es gribu viņu redzēt; nav pirmā vietā, lai kas būtu un kā, lai bērns ir vesels un LAIMĪGS.. daudz reiz jānotiek nelaimei , lai saprastu savu kļūdu, ko bieži nevar labot..
    Lasot nelaimīgo notikumu Lietuvā, kur jauneklis noslepkavoja savu ģimeni , kur cilvēki draugi pastāstā kādā vecāku rāmī dzīvojis.. tad redzams ka tas no bērnības jau audzis naids… žēl jaunieša, dzīve sabojāta…

  3. kamēr bērns vēl ir pusaudzis, var vēl saprast šādas “metodes”, cik nu kuram tā prāta un godkārības, bet kad mammīte skrien uz policiju, lai atturētu 22 gadīgo meitu no braukšanas uz citu valsti, tad gan šķiet, ka darbs ir psihiatram. Faktiski tas tikai pierāda cilvēka paša dvēseles tukšumu, atkarību un reizē arī egoismu. Tādām sievietēm nevajadzētu radīt pēcnācējus, problēmas ir gan pašai, gan bērnam.

  4. Es arī no savas mātes esmu pat ļoti bieži dzrdējxx frāzi: man ir kauns sacīt cilvēkiem, ka tu esi manx xxxxxxxxx. Man ir kauns, ka es tevi pazīstu, ka man tevi ir jāmāca, un ar tevi jādzīvo kopā. Uz to es viņai sacīju: Tad kāpēc tu mani dzemdēji? Māte palika tāda – nekāda. Viņai nebija ko man atbildēt. Tādā veidā vecāki savus bērnus arī satraumē, un tad brīnās, ka pēc kāda laika viņus neieredz, un viņi ir nelaimīgi.

  5. Ļoti liela taisnība, mūsdienu jaunatne ir savādāka. Man īsu brīdi bija darbs ar bērniem (12–15 gadi) un es nevarēju saprast, ko tādi zābaki, nākotnē iesāks – neprot slaucīt ar slotu, nogriezt lupatu un citas elementāras lietas. Tikai domā par meitenēm/ puišiem, izklaidēm un sapņo pelnīt lielu naudu.
    Labi nopietnība varētu nākt ar gadiem.Bet kā tas pusaudzis, lai izdzīvo mūsdienu skarbajā pasaulē, ja neprot elementāras lietas darīt. Es domāju, ka šeit ir liela vecāku problēma, ka katrs no vecākiem strādā un bērnus praktiski neredz un daudzreiz pat nezina, ko dara bērni.

    Ir otra galējība, ka visu laiku skrien pakaļ māca un okšķerējas ar ko bērni nodarbojas un visur nāks mācīs (manējā situācija, tikai mamma, tēvs uztver kā personību, tava dzīve, dari ko un kā vēlies). Tas it kā nebūtu tik slikti, ja neskaita, ka man ir krietni pāri 20 un māca mazgāt rokas, ar kuru roku atgriezt/aizgriezt krānu un kā slaucīt. Un pēc katra darba vienmēr atradīs, kas nav labi un par to pārmetīs, jo pēc darba jābūt visam tik tīram, lai var ēst no poda, bet nekad nepateiks labo visā. Tā pat atplēsīs un izlasīs visas vēstules aiz ziņkārības, ja ir iespēja arī internetā vēstules izlasīs (īsumā privātā dzīve nav). Labi, ka dzīvoju tālāk.

  6. Paskatītos pedagoģes acīs, un teiktu: “Kāpēc? Jutu lielu iekšēju vēlmi kļūt par māti, kopš sevi atceros”. Viss. 🙂

    Cilvēkiem ir dabas dots instinkts vairoties. Visa spriedelēšana par tēmu -kāpēc? un vai vajag? – ir diezgan bezjēdzīga.

    Bet pārējam rakstam, protams, var piekrist.

Pievienot komentāru