Dzīves māksla, Psiholoģija

Meitenīte, kurai nācās pārāk ātri izaugt

Foto - Shutterstock

Viens no bēdīgajiem stāstiem, kurus psihoterapeitiem un psihologiem nākas dzirdēt terapijas laikā – stāsts par meiteni, kurai pārāk agri nācies pieaugt. Meiteni, kurai nācies kļūt par māti savai infantilajai mātei, jo atvasei nebija citas izvēles, ne tiesību izteikt savas vēlēšanās. Meiteni, kurai nebija bērnības.

Tā notiek ģimenēs, kur māte spēlē upura lomu, kura pārāk daudz tiecas pēc mīlestības un atbalsta – tik daudz, ka atņem šīs tiesības meitai (tā vietā, lai viņai kaut ko sniegtu, viņa tikai ņem un pieprasa). Izsalkums, ko meita nekad nespēj apmierināt, bet viņa vienalga nesīs sevi kā upuri uz altāra pašas mātei – uzliks uz saviem sīkajiem bērna pleciņiem atbildību par otra laimi. Kļūstot viņai par emocionālo atbalstu, labāko draudzeni un psihoterapeitu, sniedzot beznosacījuma mīlestību.

Meita aizmirst par sevi, apspiež savas vajadzības, kas nepieciešamas attīstībai, lai mācītos apmierināt mātes vēlmes un “saturētu” mātes jūtas, t.i., nodarbotos ar mātes pienākumiem.

Tāda meita nesaņem apliecinājumu sev kā atsevišķam cilvēkam, kā personībai, viņa saņem apliecinājumu un atbalstu tikai tad, ja viņa izpilda kādu funkciju. Piemēram, atvieglo sāpes, jo māte gaida no meitas, ka viņa uzklausīs viņas problēmas, ļaus viņai tikt no tām vaļā, mierinās, palīdzēs cīnīties ar pašas bailēm, jo patstāvīgi viņa ar tām nav spējīga tikt galā – viņa ir pārāk vāja, ievainojama un nespējīga dzīvei. Meita viņai tic. Uzņemas uz sevi glābēja lomu, jo tas ir vienīgais veids, kā saņemt atzinību un atbalstu. Viņa vaino sevi, ja pati kaut ko vēlas. Uzņemas vidutāja lomu (starp māti un tēvu, māti un vecmāmiņu, māti un apkārtējo pasauli).

Šāda lomu maiņa spēcīgi traumē meiteni, ietekmējot viņas pašvērtējumu, pārliecību par sevi un pašvērtību. Viņa domā, ka mamma sāks par viņu rūpēties tikai tad, ja meita būs laba, ļoti klausīga, ļoti stipra un viņai nebūs nekādu vēlmju pret māti. Bet viņa vienmēr izrādīsies nepietiekami laba tam, ienesot savā jau pieauguša cilvēka dzīvi sajūtu “mātes mīlestības visiem nepietiks”, pārliecinoties, ka mīlestība, ēdiens, pieņemšana un atbalsts pasaulē ir “ierobežotā daudzumā”, un vajag ļoti papūlēties, lai to nopelnītu. Un tāpat nav pārliecības, ka nopelnīsi, veidojot un “pievelkot” situācijas, kuras apliecina šo pārliecību.

Attiecībās ar pretējo dzimumu viņa turpinās uzņemties visu atbildību uz sevi – par vīra problēmām, viņa jūtām, veselību,… viņa dzīvi. Viņa var turpināt mātes lomu infantilam vīrietim, risinot viņa problēmas, neļaujot sev atslābt un kļūt ievainojamai. Nereti tāds vīrietis parasti atslies kājas dīvānā un spēlēs spēlītes, dodot iespēju ģimeni nodrošināt meitenei, kura par agru pieaugusi.

Gluži kā attiecībās ar māti, viņa spēlēs stiprās lomu. Baidīsies, ka vīrieti, tāpat kā māti, var pārāk viegli apbēdināt, tādēļ viņa slēps patiesās jūtas un nogurumu.

Viņa noliegs, ka attiecības ar māti ir ietekmējušas viņas dzīvi, jo infantila māte bieži vien apvainoja un kaunināja viņu, dziļi iedzenot pārliecību “neuzdrīksties apvainot māti!” – pārliecību, kura jau tagad liek ciest savas sāpes un darīt to klusējot. Sāpes, par kurām atbildību nes tikai māte. Bet meitene labāk mocīsies ar kauna sajūtu un naidu pret sevi nekā atzīs par vainīgu savu māti un ļaus viņai uz sevi dusmoties. Tāpēc tas saglabā viņai ilūziju par labu māti (kauninot pati sevi, viņa uzskata, ka iegūst rūpes no mātes… nu, vismaz kaut kādas).

Terapijā, strādājot ar māti saistītām traumām, ir svarīgi atzīt savas mātes vainu, jo citādi meitai visu laiku liksies, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, ka viņa ir slikta vai kaut kāda… kļūdaina.

Svarīgi ir atgriezt mātei atbildību par savām sāpēm un pārstāt upurēt sevi, cerībā aizpildīt nebeidzamo plaisu. Nav meitas spēkos to aizpildīt – vienīgais, kas var nomierināt mātes sāpi – izmaiņas, kuras var notikt tikai ar viņu pašu, pēc viņas personiskas iniciatīvas.

Kad meita atgriež mātei tās sāpes, kuras viņa lūdz nest viņas vietā, atgriežas veselīga dinamika, kur pieaugušais ir viņas māte, nevis bērns, un viņa beidzot var uzņemties atbildību, lai pārstrādātu šo traumu, izdzīvot spēcīgas jūtas, atzīt, kā tas viss ir ietekmējis viņas dzīvi, iemācīties aizstāvēt savas robežas un izdarīt jaunu izvēli, kas atbilst savai iekšējai būtībai.

Un reizēm rodas spēki viegli un vienkārši mātei pateikt, kad viņa, kā ierasts, cenšas manipulēt: “Es esmu tava meita, tu esi mana māte. Es esmu maza, tu esi pieaugusi. Es tevi ļoti mīlu, bet nevaru izdziedināt tavu rētu.” Un sajust, kā atbrīvojas pleci.

 

 

Avots: gestaltclub.com

Pievienot komentāru