Ārstēšana, Citas slimības

Pieredze: Paliatīvo aprūpi gaidīja kā atpestīšanu

Foto - LETA

Nesen rakstījām par to, kādas ir paliatīvās aprūpes iespējas Latvijā.

Par pieredzi, esot līdzās cilvēkam, kam vajadzīga paliatīvā aprūpe, stāsta Aija:

Manai vīramātei bija plaušu vēzis ceturtajā stadijā ar metastāzēm. Operēt vairs nevarēja, bet ķīmijterapija, kas bija ļoti smaga, neko nedeva. Ar šausmām atceros viņas pēdējos dzīves mēnešus. Bija grūti noskatīties, kā viņa gribēja ieelpot, bet nevarēja. Taču cilvēkam ir jāelpo visu laiku. Mēs dzīvojām atsevišķi – katra savā Rīgas nostūrī, bet es regulāri braucu viņai palīdzēt. Nevar saprast, kas ir labākais no ļaunākā: vai tā nenormālā sāpju ciešana, vai tas bezgaiss, kad nevar ieraut gaisu krūtīs, kad cilvēks smok – tas bija šausmīgi. Vīramāte bieži sauca “ātro palīdzību”, kas situāciju atviegloja, bet uz neilgu laiku. Kad palika vēl sliktāk un lēkmes kļuva biežākas, ģimenes ārsts viņu pieteica uz paliatīvās nodaļas vietu, kuru viņa gaidīja kā kaut kādu atpestīšanu no visa tā murga, ko viņa izcieta mājās. Labi, ja šādā situācijā ir blakus kāds, kas ūdeni pienes, bet ir arī tādi, kuriem līdzās nav neviena.

Gribu akcentēt – es redzēju, ka paliatīvā nodaļa nenozīmē to, ka cilvēks tur ir uz miršanu, daži tomēr izķepurojas. Kā es vienmēr uzsveru – ļoti daudz kas atkarīgs no mūsu pašu iekšējās cilvēciskās būtības, kā mēs uztveram, kā mēs pieņemam diagnozi, kā ar to cīnāmies un vai mēs domājam gaišās, pozitīvās domas. Lai tas būtu smieklīgi, bet es tam ticu, jo man pašai bija vairogdziedzera vēzis, taču pirms 15 gadiem to uzveicu.

Vīramāte paliatīvo nodaļu ļoti gaidīja. Tā bija vasara, jūnijs. Pa to laiku viņai lēkmes bija “mežonīgi” bieži. Kad “ātrā palīdzība” jau bija izsaukta, lai aizvestu uz paliatīvo nodaļu, es atbraucu viņu pavadīt. Protams, “ātrajos” arī bija lēkme. Visu cieņu “ātrajiem” – šie mediķi profesionāli dara savu darbu, es ceru, ka arī tagad tā ir.

Kad aizbraucām uz paliatīvo nodaļu, vīramāte domāja, ka viņai tur palīdzēs, atvieglos ciešanas – viņa jau nevienā brīdī neuzsvēra, ka brauks tur nomirt. Viņa tikai teica: ātrāk uz slimnīcu, tur man palīdzēs! Viņai paliatīvā nodaļa bija tāds kā glābšanas salmiņš. Protams, viņai diemžēl nepalīdzēja – viņa tur arī aizgāja, jo ar šo diagnozi neko nevarēja līdzēt. Bet ir ļoti daudz labu piemēru, kad cilvēks cīnās, dara, uzvar to vēzi. Viņš nonāk nodaļā, viņš tiek apkopts. Tur ir mediķi, nāk piederīgie, un cilvēks atgriežas mājās.

5 Komentāri

  1. Neko labu par paliatīvo nodaļu Gaiļezera slimnīcā nevaru teikt. Mamma tur bija. Iegāja slimnīcā uz savām kājām. Tur viņai staigāt neļāva, gultai pacēla malas, zāļoja, lai visu dienu guļ. Pēc nedēļas kad ņēmu ārā- nevarēja nostāvēt uz kājām, nevarēja paspert soli. Teica ka tas ir normāli. Atvedu mājās un mācīju staigāt. Izdevās. Sāka pati staigāt protams pieturoties. Daktere skaidroja, ka nepietiekot darbinieku un tie kas ir, esot pārslogoti, ka visiem uzmanību veltīt nevar.???!!!

Pievienot komentāru