Personība, Psiholoģija

Gatim nav roku, bet viņš izlīdzas ar kājām. Ēd pat ar suši kociņiem, vada auto

Personiskā arhīva foto

Autore: Ilona Noriete, speciāli Veselam.lv

Sešu gadu vecumā, Vecbebros spēlējoties ar pagalma puikām, Gatis Caunītis mēģināja paslēpties nenoslēgtā elektrības sadales skapī un dēļ stiprā strāvas trieciena zaudēja abas rokas. Tā arī vīrietis dzīvo – bez rokām un pat bez protēzēm, visu darot vienīgi ar kājām. Taču Gatis uz visu raugās ar pozitīvu skatu, cenšoties katru dienu aizvadīt pēc iespējas pilnvērtīgāk.

Tiem, kuri dzīvē mēdz gausties par savām likstām un problēmām, ir iespēja daudz ko no Gata pamācīties.

Var vainot sarūsējošo stiepli

Kāds varbūt teiks, ka savās nedienās Gatis, kuram nu jau 28 gadi, vainojams pats, jo nevajadzējis līst tur, kur to nedrīkst darīt, bet diezin vai tāds sešgadīgs puisēns spējis to īsti aptvert, kur nu vēl padomāt.

„Nelaime notika 1994. gadā,” savu stāstījumu sāk Gatis Caunītis. „Tajā laikā bieži vien elektrības sadales kastes bija noslēgtas ar stieplēm. Tā, kas atradās mūsu pagalmā, bija noslēgta ar sarūsējušu, sapuvušu stiepli, līdz ar to var uzskatīt, ka principā bija vaļā. Es, lienot šajā sadales skapī pa trepēm, nejauši ar muguru pieskāros elektrības vadiem un saņēmu spēcīgu triecienu. Pārāk skaudri viss sanāca… Faktiski tā man bija otra piedzimšana, tikai šoreiz bez rokām.”

Kā jau bērns būdams, Gatis neko daudz nepārdzīvoja par notikušo, savādāk būtu bijis, ja tas būtu atgadījies pieaugušo vecumā. Pateicoties ne vien ģimenes atbalstam, bet arī draugiem, kas viņu ļoti atbalstīja, ar zaudētām rokām viņš salīdzinoši viegli saradis – nekādas psiholoģiskas vai kādas citas barjeras tas neesot viņam radījis. „Sešu gadu vecumā tu to neapzinies,” tā Gatis. „Man prātā bija rotaļas. Ja tevi neviens neatgrūž, tu viegli iekļaujies sabiedrībā, tad nav tā, ka tev būtu kāds pārdzīvojums. Tāpēc es arī neizjutu to. Jo draugi mani vienmēr pieņēma spēlēs, rotaļās, un es nejutos savādāks kā citi. Un vecāki mani atbalstīja un darīja visu, lai atvieglotu man dzīvi. Katrā ziņā viss, kas saistījās ar ēšanu, apģērbšanos, gūlās uz viņu pleciem.”

Gatim ir divi vecāki brāļi un divas jaunākas māsas. Joprojām viņš dzīvo Vecbebros.

No protēzēm atteicies

Pirmās protēzes Gatim tika sagādātas četrus gadus pēc notikušā – tās pagatavoja Vācijā. Gatis pamēģināja, bet tas radījis diskomfortu – pārāk neērtas, turklāt lietošanas ziņā nebija tik ļoti nozīmīgas, lai zēns tās pieņemtu. Kā viņš pats saka, iespējas tikt pie protēzēm ir joprojām, bet viņš tomēr ikdienā vairāk izmantojot kājas, kas viņam esot roku vietā, līdz ar to nekādu vajadzību pēc protēzēm neizjūtot.

Ēd pat ar suši kociņiem

Gatis visu dara ar kājām – ar to pirkstiem iemācījies pat noskūties. Galvenais esot kāju lokanums un paša pacietība – jātrenējas tik ilgi, kamēr sanākot – jāizvirza mērķis un uz to jātiecas. Arī dakšiņu Gatis tur kāju pirkstos. Viņš prot ēst pat ar suši kociņiem, turklāt darot to arī sabiedriskās vietās (viņš pats novelk zeķi vai izmanto tādas, kurām atverami pirkstu gali).

Uz jautājumu, kā nezinātāji reaģē, ieraugot vīrieti, kas visu dara ar kājām, Gatis atbild: „Kas attiecas uz sabiedrību un cilvēkiem, viņi ļoti labi to pieņem. Manuprāt, viņiem esmu gluži kā eksotisks tūrisms un viņi ir ieinteresēti redzēt, kā tas notiek. Visi parasti cenšas izlikties, ka viņi it kā nemana, bet tajā pašā laikā visu notiekošo vēro. Es jau esmu pieradis pie tā, ka daudzi cilvēki atskatās uz mani uz ielas. Draugi biksta un bilst, ka apkārtējie visu laiku lūkojas, bet man pret to pilnīga vienalga. Tas jau ir tik tālu, ka man tas vairs nerūp. Es vienkārši dzīvoju savu dzīvi.

Man personīgi nav nekādu aizspriedumu ar kāju ēst arī sabiedriskās vietās, pats svarīgākais, lai būtu atbilstošs atstatums starp krēslu un galdu.”

Arī viedtālruni Gatis tur ar kāju pirkstiem, ar tiem pieliekot telefonu pie auss. Tāpat viņš pamanījies strādāt ar datoru. Viņam tas neesot speciāli aprīkots un pielāgots, proti, datoram ir standarta komplektācija, vienīgi klaviatūra un pele atrodas uz grīdas.

Arī durvis atslēgt un aizslēgt Gatis varot ar kāju – par līdzsvaru jau nu viņš nesūdzoties.

Ticis pat pie autovadītāja apliecības

Pirms pāris gadiem viesojoties Zviedrijā pie kāda puiša, kuram arī neesot abu roku, Gaitis redzēja, kā vīrietis vada automašīnu ar kāju. Gatim radās liela iedvesma, un, atgriezies Latvijā, nekavējoties sācis interesēties, kā arī viņš varētu tikt pie autovadītāja apliecības. „Tas, ko novēroju Zviedrijā, bija galvenais dzinulis, jo sapratu, ka tas ir iespējams, vienkārši jātrenējas un jāsāk to darīt,” atzīst Gatis. „Runājot par instruktoru, jāatzīst, ka viņš izrādījās pārsteidzoši atvērts un patiesi saprotošs – neuzdeva man nekādus jautājumus, kā tas notiks. Protams, viņam bija pārsteigums, kad es parādīju, kā es to darīšu. Teorētiskā daļa – tas jau mazākais. Ja galva uz pleciem, tu vari iemācīties atbildēt visu no galvas. Bet grūtāk bija ar praktisko pusi. Taču es parādīju, kā piesprādzēšos, kā attaisīšu, aiztaisīšu durvis – instruktoram un eksaminētājam bija gana liels pārsteigums, kā man tas izdevās. Un tajā brīdī visi saprata – jā, šis puisis var to darīt pilnīgi bez problēmām.

Mana autovadītāja apliecība derīga tikai vadīšanai ar automātisko kārbu. Kreiso kāju es uzlieku uz stūres, kuru parasti turu starp diviem pirkstiem, līdz ar to sanāk, ka man kāja visu laiku ir uz pulksten deviņiem. Ar kreiso kāju arī pārslēdzu pagriezienus. Savukārt ar labo spiežu gāzi un bremzes.

Vairāk nekā trīs stundas droši varu atrasties pie stūres. Esmu devies Vācijā pa autobāni, pa Šveici, kur ir kalnaini ceļi. Dažādās vidēs esmu pārvarējis kilometrus un nejutis nekādu diskomfortu.”

Taujāts par to, kā tad pie stūres var braukt ziemā, kad ārā mīnuss 20 grādi, Gatis atbild: „Es iekāpju mašīnā, to uzsildu, novelku zeķi (gan novilkt, gan uzvilkt zeķes es varu pats). Vispār man ir arī īpaši uzadītas zeķes, kurām var priekšējos pirkstus tā kā atkailināt, pašu zeķi nenovelkot. Lielākoties gan cenšos turēt stūri ciešāk, tātad bez zeķes.”

Gatis uzsver, ka braucot pa gabalu nevarot pateikt, ka viņš vada mašīnu ar kāju, taču pie luksofora stāvošie gan droši vien esot šokā.

Aizraušanās

Gatim patīk sportot – ziemā viņš slēpo, bet vasarā skrien. Ar slēpēm problēmu neesot – Gatis izvēlējies tādas, kas tikai metru garas, līdz ar to, ja sanāk nokrist, nekas nekaiš piecelties. Taču slēpjzābakus gan pats nevarot uzvilkt – to jālūdz izdarīt draugiem.

Kopā ar profesionālu mākslinieku Kristapu Priedi un fotogrāfu Valteru Mednieku Gatis izveidojis projektu „Lepns. Stiprs. Pamanāms”. Tā ir ceļojoša fotoizstāde, kas stāsta par jauniešiem ar invaliditāti no dažādām Latvijas vietām. Par to, cik daudz viņiem nozīmē neatkarīga dzīve un iespējas. Projektā tika iesaistīti studenti no Latvijas Mākslas akadēmijas. Finansiālu atbalstu sniedza Kokneses novada dome un organizācija ENIL (European Network on Independent Living).

Zem katras fotogrāfijas ir tekstiņš par to, kā konkrētais jaunietis ieguvis invaliditāti un ko viņam nozīmē neatkarīga dzīve.

3 Komentāri

  1. Es atminos so notikumu TV zinas. Jasaka, ka puisi veiksmigi ticis pari (nav jau variantu) smagiem dzives parbaudijumiem. Macas un pienem dzivi. Fantastiski milzigs speks, griba, merkis un varesana. Neatlaidiba un apnemiba! Lai vecas stipras gribas puisim, lai pozitivs noskanojums un prieks ik dienas!!!! (datoram nav garumzimes, atvainojos)

  2. Un tagad bāzīs visiem šito acīs, ka redz tavas problēmas jau nav nekas jo starp mums ir cilvēki kuriem nav rokas, toties visu dara ar kājām. Auni tādi! Ļoti labi ka cilvēks veiksmīgi ticis pāri un spēj sadzīvot ar šo visu, taču jāatcerās ka cilvēki ir dažādi! Ne visi ir psiholoģiski tik stipri kā Gatis!

Pievienot komentāru