Dzīvesveids, Pirts

Kā pērt sevi pašam

Ilustratīvs attēls

Ne vienmēr pēršanās notiek zinoša pirtnieka vadībā. Arī es, šā tematiskā izdevuma autore, ik nedēļu ejot pirtī, peros pati. Varētu salīdzināt šādi: ja peries pats, tā ir kā brīva pastaiga vietējā mežā, savukārt pirtnieka veikums līdzinās rūpīgi izplānotai ekskursijai. Labsajūta ir abos gadījumos, tomēr otrajā situācijā iespaidu vairāk, turklāt kāds īpaši un zinoši lutina. Ja peras pats, ievēro laika gaitā atrasto un pieņemto. Nedaudz pastāstīšu, kā to daru es, nemēģinot pasludi-nāt to par pareizāko veidu. Svarīgākās likumības gan cenšos ievērot.

• Vispirms izsildos pāris reizes, ik reizi noskalojoties dušā. Tad noskrubējos ar pašas gatavotu sāls skrubi, kam pievienoju visdažādākos augus, ik reizi pēc patikšanas un sajūtas. Atpūšos, pabaudu tēju un gatavojos pērienam.

• Gariņš uzmests, karstums labs, var sākt. Ar slotiņu velku lejā karsto gaisu un apļoju pret ķermeni, lai viss kārtīgi izsilst. Apsēžos ar taisnām kājām uz lāvas. Vispirms pa vienai izperu pēdas – ļoti rūpīgi, vicinu slotiņu visai sparīgi, jo no tā gudri atveseļošanās signāli skrien pa visu organismu.

• Izperu kājas uz augšu un tad atkal uz leju: pa iekšpusi – augšup, pa ārpusi – atpakaļ.

• Saperu vienu plaukstu, tad otru, abas pa kārtai ar slotiņu izkarsēju. Plikšķinu pa roku visā garumā tāpat kā kājām – pa iekšpusi augšā un pa pretējo pusi atpakaļ.

• Ik pa brīdim izapļoju slotu karstajā gaisā, lai uzsilst. Vēl ielieku pa slotai katrā padusē, paturu. Pašauju zem pacelēm, tā pasēžu un paturu.

• Nostājos pret lāvu ar priekšpusi, mazliet noliecos, un pēriens tiek arī kāju aizmugurei un īpaši dibenam – tā krietni.

• Izperu sānus un tad ķeros pie muguras. Ar slotiņām plikšķinu, cik vien varu aizsniegt, īpaši pievēršoties sprandam, jo gan ilgu laiku sēžu pie datora, gan stresa pietiek, un tas brangi uzkrājas tieši sprandā. Pēc tam gan noteikti palūdzu kādai pirts kolēģei, lai noper muguru, jo ir ļoti svarīgi to atbrīvot no nelāgumiem.

• Vēderu pamatīgi izklapēju pa saulītei, jo zinu, kur sastrēgst neizrunātās un neizrunātās un neizraudātās emocijas. Tās ar slotiņas vēzienu aizsviežu uz karsto akmeņu pusi. Ar slotiņām skaru arī krūtis, taču uzmanīgi.

• Pleci saņem uzsitienus. Ja neaizmirstu, šajā brīdī pasaku sev ko atzinīgu, it kā slavējot uzsitu pa plecu.

• Izperu arī starp kājām, esmu ievērojusi, ka tas uzjundī enerģiju.

• Vēl tikai karsto slotiņu piespiežu kaklam, krūtīm, vēderam un aizpurinu lejup, uz akmeņu pusi. Skatos, lai kādam netrāpa mani enerģētiskie nesmukumi. Dodos laukā no pērtuves, nesteidzīgi un ar baudu kāpju baseinā, iemērcos ar visu galvu. Tad vēl paguļu uz ūdens, sajūtot, kā pamazām tīkami atdziest katrs ķermeņa stūrītis.

 

Raksts no “Lauku Avīzes” tematiskā izdevuma “Pirts: praktiski un dziedinoši”

3 Komentāri

Pievienot komentāru