Ārstēšana, Sāpes

Locītavu sāpes – ne tikai senioru problēma

Foto - Shutterstock

Agrāk par locītavu sāpju galvenajiem vaininiekiem tika atzīts fiziski smags darbs un pārmērīga vārāmā sāls lietošana uzturā, bet XXI gadsimts mums piespēlē citus kaitniekus.

Locītava ir vieta, kur savienojas divi vai vairāki kauli. Veselai locītavai jābūt gludai, spīdīgai, ar smērvielu. Lai kauli nerīvētos viens gar otru, visās locītavās atrodas polsteris jeb amortizators – skrimslis. Kaulus savstarpēji savieno muskuļu saites, bet cīpslas ir sīkstas audu saites, kas savieno muskuli ar kaulu.

Ir akūtas, hroniskas, traumatiskas, kā arī citu slimību un sāļu izraisītas locītavu sāpes.

 

Locītava – svarīgs un sarežģīts mehānisms

Iešanas, lēkšanas, tupšanās funkciju nodrošina ceļgalu locītava, kas savieno augšstilbu un apakšstilbu. Akūtas sāpes tajā var rasties, ja skrimslis ir traumēts pēc neveiksmīga kritiena vai pagriešanās.

Lai saprastu iemeslu, svarīgi ir noteikt, kur tieši sāp. Piemēram, sāpes ceļgala iekšmalā un ārmalā var būt blakusesošo saišu ievainojumu, meniska plīsumu vai osteoartrīta dēļ.

Pusaudža vecumā skrimslīši var augt nevienmērīgi un vienas locītavas virsma netiek otrai līdzi. Šajā vecumā jaunietim sāpes vienu vai divas dienas liedz apmeklēt skolu un treniņus, bet pēkšņi viņš var atkal skriet un darboties. Rentgena uzņēmumā bojājums nav redzams, toties tas labi saskatāms magnētiskās rezonanses izmeklējumā. Pēc tā traumatologs izvērtē ārstēšanas taktiku. Operācijas bērniem veic retāk – gadījumā, ja sporta nodarbībās ir saplēsts menisks.

 

Jautājumu vairāk nekā atbilžu

Viens no bieži sastopamiem locītavu sāpju iemesliem ir osteoartrīts, kad skrimslis nodilst un kauli berzējas viens gan otru. Hroniskas muguras sāpes rada arī spondilīts, ko izraisa kalcija sāļu nogulsnēšanās mugurkaula saitēs, reimatoīdais artrīts un citas saslimšanas.

– Gadās, ka cilvēkam deformējas pirksti kā reimatoīdā artrīta gadījumā, bet analīzēs nekas slikts nav redzams. Neskaidrām diagnozēm imunoloģiskajās analīzēs uzrādās HLB 27 faktors, bet arī tas vēl līdz galam nav izpētīts. Zinātniekiem vēl priekšā ļoti plašs darba lauks, lai noskaidrotu locītavu deformācijas un iekaisumu iemeslus. Manuprāt, tuvākajos divdesmit gados locītavu sāpes ar pierādījumiem un bez tiem būs aktuāls un apspriežams jautājums, – saka daktere Atiķe.

Pacientu grupai, kuriem sāpju iemeslu izmeklējumos neatrod, parasti izraksta pretiekaisuma terapiju. Sildošās ziedes kaulu sāpju mazināšanai bez ārsta ieteikuma gan labāk nelietot. Viens tomēr ir skaidrs – vienlīdzības zīmi starp vecumu un locītavu sāpēm nevar likt.

 

Labi palīdz triecienvilnis

Sāļi locītavās sāk uzkrāties mikrolīmenī, ko rentgenā vēl neredz. Pacienti sūdzas par sāpēm jau tad, kad sāls uzaugumi locītavas fragmentam saredzami tikai mikroskopā.

Toties rentgenā labi ir pamanāmi sāļu izgulsnējumi, kas rada locītavu sašaurinājumu un deformācijas. Daudzi pacienti sūdzas par papēža piešiem, kas dažkārt izaug kā āķi.

Ar iekšķīgi lietotiem medikamentiem sāļu nogulsnējumus nav iespējams izšķīdināt, toties var palīdzēt zemas intensitātes triecienviļņu terapija.

Diemžēl gadās, ka locītava ir tiktāl sasēdusies, nobīdījusies, ka vienīgā izeja ir mākslīgās locītavas ievietošana.

 

Ietekmē ģenētika un E vielas

Nav pierādīts tautā populārais uzskats, ka neēdīsi sāli, nebūs nātrija hlorīda nogulsnējumu. Ārste Laila Atiķe piekrīt, ka sāls lietošanā jāievēro mērenība un jūras sāls ir piemērotāks, tomēr viņa ir cieši pārliecināta, ka locītavu problēmas izraisa galvenokārt ģenētika un produktos esošās E vielas.

– Kāpēc vienam cilvēkam gūžas locītavas deformējas un trīsdesmit gados pret mākslīgajām jau ir nomainītas abas, bet citam astoņdesmit gados pārmaiņas ir minimālas? Ģenētika. Kad pirms gadiem trīsdesmit sāku strādāt medicīnā, tik daudz iedzīvotāju nesūdzējās ne par locītavu sāpēm, ne par plecu saišu plīsumu, muskuļu un cīpslu pārrāvumu. Agrāk gūžas locītavu problēmas biežāk skāra sievietes, tagad – abus dzimumus. Par laimi, mums vēl ir daudz vecā kaluma cilvēku ar labajiem gēniem.

Nav dzirdēta skaidra atbildei, kāpēc kopš 90. gadu sākuma, kad postpadomijā produktu ražošanā sāka izmantot E vielas, tās pievieno teju visiem pārtikas produktiem, pat maizei un pienam. Gan sāļai un skābai, gan saldai pārtikai ražotājs lieto garšas pastiprinātāju E 621.

Aizbildinoties ar klimata pārmaiņām un Zemes pārapdzīvotību, cilvēcei draudot pārtikas trūkums. Tiek prezentēta mākslīgā gaļa, ko no īstās pat nevar atšķirt, ir izdomāta speciāla līme, ar ko apstrādāt un salīmēt sliktas kvalitātes gaļas stērbeles. Kur paliek antibiotikas, ko injicē gaļas lopiem un mājputniem? Atbilde ir vienkārša – cilvēka organismā.

– Neizbrīna tas, ka šodien ir tik daudz alerģisku bērnu, jo mēs taču sastāvam no tā, ko ēdam. Neceru savā mūžā piedzīvot pasaules ārstu un zinātnieku kongresu, kurā panāks E vielu aizliegumu pārtikas produktos, – atzīst ārste un piebilst, ka vienīgā izeja ir bioloģiskās lauksaimniecības produktu ražošana un lietošana.

 

Domā plašāk un dziļāk

Dažiem cilvēkiem raksturīga lielāka sāļu nogulsnēšanās ceļgalos, papēžos, citiem cieš plecu locītavas. Ragi var būt tik lieli, ka bez operācijas neiztikt, bet nav garantijas, ka pēc pieciem sešiem gadiem tie neveidosies no jauna.

Vieglāk ir palūgt ārstam vai farmaceitam pretsāpju tabletīti, bet gudrāk ir uzņemties atbildību par savu veselību. Fiziskām kustībām un sabalansētai ēdienkartei ir milzīga nozīme, lai uzlabotu asinsriti un labāk apgādātu organismu ar skābekli. Vingrojot var piebremzēt gan sāļu nogulsnēšanos, gan līkas muguras veidošanos.

Nevajag meklēt iemeslu, lai skolēnu bez vērā ņemama pamatojuma atbrīvotu no sporta nodarbībām, jo fiziskai un garīgai attīstībai jābūt līdzsvarā un nedrīkst aiziet galējībās. Tomēr strauji augošiem un aktīvi sportojošiem bērniem un pusaudžiem, iespējams, vajag kursa veidā lietot zivju eļļu, kāliju, kalciju un D vitamīnu saturošus uztura bagātinātājus.

– Bērni nedrīkst būt ne veģetārieši, ne vegāni. Esmu redzējusi sešgadīgu vegānu, kuram nav neviena normāla zoba, jo nav no kā zobiem veidoties, par kauliem nemaz nerunājot, – uzskata Laila Atiķe.

 

5 padomi profilaksei

1. Locītavas regulāri jāeļļo, jāpabaro, vislabāk iekšķīgi.

2. Vērtīga ir Latvijā ražotā kaņepju eļļa, kas satur pietiekami daudz vērtīgo taukskābju un ko lieto pa tējkarotei trīsreiz dienā.

3. Arī mežrozīšu auglīšu sēkliņās ir locītavas aizsargājošas vielas. Tās izžāvē, samaļ, izsijā, 50 g sēkliņu uzlej 200 g rapšu vai saulespuķu eļļas un nostādina divas nedēļas. Pēc tam pievieno ēdienam.

4. Iekaisušas locītavas nedrīkst sildīt, toties sāpes var atvieglot ar atvēsinošām kompresēm. Piemēram, sāpīgajai vietai vakarā piesien kāposta vai mārrutka lapu, pat māllēpes lapiņas ar pūkaino pusi pret ādu. Kājas vai rokas var ietīt nātres vai bērza lapās, lai izsvīst.

5. Locītavu sāpes atvieglo vannas ar augu novārījumiem. Sasmalcina kilogramu priežu skuju, uzlej aptuveni litru ūdens, vāra pusstundu un atstāj ievilkties 12 stundas. Virumu pielej vannas ūdenim. Lai vannošanās būtu iedarbīgāka, var piebērt puskilogramu sāls. Cita recepte: 0,5 kg salmu aplej ar pāris litriem ūdens un vāra pusstundu. Kad šķidrums vēl pusstundu ievilcies, to pielej vannas ūdenim. Procedūra ieteicama ar 1–3 dienu intervālu.

 

Konsultējusi ģimenes ārste Laila Atiķe

Pievienot komentāru