Personība, Psiholoģija

Mazāk čīkstēt, vairāk darīt! Par spīti slimībai… Kaspara Gulbja spēka stāsts

Foto - Matss Markovskis

Artrīts ir slimība, kas izraisa iekaisumu teju vai visos cilvēka orgānos, un procesu apturēt ir sarežģīti. Šī smagā kaite var būt iedzimta, kā tas noticis ar gados jauno baušķenieku Kasparu Gulbi. Artrīts ietekmējis visu viņa organismu, arī redzi – viņš kļuvis vājredzīgs. Neraugoties uz veselības problēmām, jaunais vīrietis ir enerģisks un optimistisks. Dzimtajā pilsētā Bauskā viņš palielā plantācijā audzē ogas pārdošanai un pamazām ceļ māju, lai nākotnē tajā vītu savu ģimenes ligzdu.

 

Ģimenes slimība

“Man ir 29 gadi, bet ar artrītu slimoju jau kopš astoņu gadu vecuma. Viss sākās ar locītavām un kreiso celi, tad pamazām aizgāja uz otru celi. Pēc tam iekaisa mugura. Kļuvu vājredzīgs. Pilnīgi izārstēties nav iespējams, process visu laiku iet uz priekšu,” atklāj baušķenieks Kaspars Gulbis, kurš kopā ar ģimeni mīt netālu no Rundāles pils. Viņa slimība ir iedzimta – ar artrītu slimo gan Kaspara mamma Baiba, gan vecmāmiņa, mammas mamma Velta. Arī brālim Andim konstatēta šī kaite, taču vieglā formā – tā nav traucējusi ne izveidot ģimeni, ne braukt meža darbos uz Norvēģiju. Māsa Agnese strādā sociālajā aprūpē Vācijā, un pašlaik šķiet, ka viņa ir vesela.

Puisis stāsta, ka vecmāmiņai artrīts sācies ar locītavu sāpēm, bet agrāk uz to raudzījās vienkāršoti – bija jāturpina strādāt, un viss. “Artrīts nozīmē to, ka organisms pats sev uzbrūk. Ja neārstējas, turpmāko dzīvi var nākties pavadīt guļus. Varbūt arī man kādreiz tā būs, bet līdz tam laikam daudz kas jāpaveic,” Kaspars ir apņēmības pilns.

Viens celis viņam jau operēts, un tas problēmas pagaidām nerada, taču slimības ietekmē ir traucēta citu orgānu darbība, piemēram, slimas ir nieres, ir bojāta redze. “Man palikuši tikai 20 procenti no redzes vienā acī, bet ar otru es redzu ļoti minimāli. Pie tā jau esmu pieradis. Vienu brīdi neredzēju vispār, bet tad redze tomēr atjaunojās. Draugi man prasa, kā es redzu. Domāju, ka vairāk ieklausos. Klausos, kā aktieri grāmatas lasa. Piemēram, man patīk kriminālromāni. Fantastika gan neinteresē, man patīk reālā dzīve. Esmu iecienījis mūziķi Reju Čārlzu, kurš arī bija akls.” Kaut gan Kasparu interesē literatūra, audiogrāmatas viņš daudz neklausoties, jo grūti ilgstoši nosēdēt. Toties mūzika skanot teju vai nepārtraukti – viņš klausoties arī hiphopu, repu, klasisko mūziku, šlāgerus. Žanra izvēli nosakot garastāvoklis.

 

Gan ārstē, gan kaitē

Kasparam esot gan sliktākas, gan labākas dienas un pat gadi, kad slimība iekšējos orgānus tik ļoti neskar. Kopš 15 gadu vecuma viņš saņem speciālus bioloģiskos medikamentus, kas bloķē artrīta impulsus. Pirmos sešus gadus pēc to lietošanas juties lieliski. Gadā zālēm jātērē 12 000 eiro. Tā ir milzu summa, taču Kasparam tā nav jāmeklē savā kabatā – izdevumus kompensē valsts. “Bez šiem medikamentiem es pat nebūtu ratiņkrēslā, bet gan piekalts gultai. Nevarētu sēdēt, jo viss sāpētu. Tagad, lietojot medikamentus, jūtos samērā labi,” viņš apraksta terapijas efektu. Tomēr slimības saasinājuma laikā jālieto pretsāpju līdzekļi, bet tie bojā organismu. Tāpat esot ļoti daudz zāļu, kuras Kasparam vairs nepalīdz – pie tām viņš jau pieradis. Nākas mainīt medikamentus. “Draugi reizēm joko, ka es brokastīs ēdu tabletes. Rītos man jānorij kādas sešas tabletes. Tās lielākoties ir pretiekaisuma zāles. Neesmu precīzi skaitījis, bet mēnesī pats par zālēm izdodu simtus eiro. Man ir pirmā invaliditātes grupa un 138 eiro pabalsts mēnesī.”

 

3 Komentāri

  1. Lūk reālā dzīve……smaga…un tomēr, vairāk šādu patieso tspoguļojumu,tad varbūt ar nevajadzēs pārspīlēt situāciju valstī-ne par vidējo algu,ne par ienākumiem, ne par it kā eksistējošu iztikas grozu.
    Vīrietim lai izturība un ticība visam labajam!!!

Pievienot komentāru