Personība, Psiholoģija

Černobiļa: Kādam tas bija jādara. Trīs spēka stāsti, kā viņi izdzīvoja

1. Atskats uz dzīvi un Černobiļu

1no4

26. aprīlī paliks 31 gads kopš atomelektrostacijā blakus nelielajai Ukrainas pilsētiņai Pripetai notika avārija, kas vēlāk tika atzīta par visbaisāko tehnogēno katastrofu cilvēces vēsturē. Pēc oficiāliem datiem, uzreiz katastrofas laikā bojā gāja 31 cilvēks, bet 600 tūkstoši cilvēku, kuri piedalījās Černobiļas atomelektrostacijas ugunsgrēka dzēšanā un seku likvidēšanā, saņēma lielu radiācijas devu. 26. aprīlī notiek piemiņas pasākumi.

Lūk, trīs stāsti par bijušajiem Černobiļas atomelektrostacijas seku likvidētājiem. Mārtiņš Mucenieks, kuram diagnozes ne saskaitīt, tomēr viņš teic, ka otrreiz šo darbu vienalga būtu darījis. Kā arī Jānis Ozols un Sergejs Jolkins, kas atradušas netradicionālas metodes, kā būtiski uzlabot savu veselību pēc Černobiļas sekām.

Notikušais no atmiņas neizgaist

Par to laiku Mārtiņš stāsta: „1986. jeb Tīģera gads Latvijā iesākās pēc Zigmāra Liepiņa dziesmas „Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas” uzvaras „Mikrofona” aptaujā. Savukārt ķīniešu horoskops paredzēja: Tīģeris ar savu entuziasmu saindē pūli un provocē to uz apšaubāmu rīcību. Tīģeris nav spējīgs apdomāt savu rīcību un tāpēc noved sevi un citus līdz traģēdijām un katastrofām. Tīģerim trūkst skaidra prāta un mērenības. Ja vienreiz ķēries pie riskantas lietas, viņš vairs nespēj apstāties, un diez vai pasaulē eksistē tāds spēks, kas spētu viņu vest pie prāta!

Tā vai citādi naktī uz 26. aprīli notika avārija Černobiļas atomelektrostacijā Ukrainā – uzsprāga 4. energobloks. Milzīgas teritorijas Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā tika spēcīgi piesārņotas. Padomju impērijai nu bija iespēja praksē pierādīt gadu desmitiem attīstīto civilās aizsardzības teoriju un tādējādi it kā attaisnot milzīgos līdzekļus, kas bija ieguldīti tās apmācībā.

Tolaik ar ģimeni dzīvojām Pļavniekos. Meitai bija pusotrs gadiņš, bet februārī – vienu dienu pirms oficiālās Tīģera gada iestāšanās – piedzima dēls. Pats tobrīd strādāju zvejnieku kolhoza „9. maijs” zivju apstrādes cehā par krāvēju.

Dzīve ritēja mierīgi, un nekas neliecināja par kādām izmaiņām uz vienu vai otru pusi nākotnē. Sākumā ziņu par elektrostacijas avāriju ziņu nebija vispār, tad pavisam skopas, un vismaz es nekā īpaši satraucoša tajās nesaskatīju. Tolaik man bija 26 gadi.”

Pēc „Līkās priedes” – pavēste

„8. maijā kolhozā bija algas diena,” atmiņu stāstījumu turpina Mārtiņš Mucenieks. „Jāteic, ka nopelnīt to dienu vajadzībām varēja samērā labi. Braucot pa Atlantijas ielu Vecāķu virzienā un nogriežoties pa kreisi uz Mangaļsalu, pēc neliela gabaliņa kreisajā pusē bija kafejnīca, ko vietējie dēvēja par „Līko priedi”. Kā parasti, arī todien ar kolēģiem tur nedaudz „atzīmējām” algas dienu.

Pārrodoties mājās, mani jau gaidīja kara komisariāta pavēste ar treknu sarkanu svītru pa diagonāli. Uz tās bija rakstīts, ka jāsapako visas nepieciešamākās personiskās lietas un stundas laikā pēc pavēstes saņemšanas jāierodas Krāsotāju ielā. Tīri apmierināts par situāciju, kas aiztaupīja domu apmaiņu ģimenē saistībā ar manu „dvēseles stāvokli”, biju gatavs doties pretī nezināmajam. Tomēr sieva atrunāja, argumentējot, ka drīzāk varu nokļūt atskurbtuvē, nekā komisariātā. Tas gan bija krietni pārspīlēts, bet, prātam atvēsinoties, nospriedu, ka labāk taču pie karakungiem doties jau izgulējušam. Tomēr nākamā diena bija 9. maijs – Uzvaras svētki. Nodomāju, ka tādā dienā gan šie vīri ar uzplečiem nevēlēsies ķēpāties ap manu personu, un paliku mājās.

Pavisam mierīgi un ierasti pagāja mēnesis, līdz jūnija pirmajā pusē atkal saņēmu pavēsti. Tiesa, šoreiz bez sarkanās svītras. Aizgāju uz kara komisariātu. Kopā ar mani bija vēl divi puiši, no kuriem vienu pazinu kopš armijas laikiem. Jautāts, kādēļ neierados maijā, vaļsirdīgi atzinos, ka biju iereibis, bet nākamā diena – svētki. Iesākumā mums paziņoja, ka tagad uz Ukrainu būs jābrauc pašiem savā gaitā, pabaidīja ar komendantūru, bet pēdīgi palaida mājās.

Tā aizritēja vēl mēnesis. Kārtējā pavēste no kara komisariāta pienāca jūlija vidū. Pie nozīmētā kabineta neliela rinda, kas samērā ātri virzījās uz priekšu. Sagaidīju savu kārtu un devos iekšā. Man iedeva jaunu pavēsti ar nākamās dienas datumu, lika parakstīties par saņemšanu un atvadījās līdz rītam.

Ja rīt, tad rīt. Emociju nekādu – ne degsmes, ne uztraukuma, ne baiļu, pat ne apātiskas samierināšanās ar likteni.

No rīta kara komisariātā ierados kā uz darbu. Es neteiktu, ka tas bija piespiedu kārtā, jo faktiski skaitījos karadienestam pakļauts – biju rezervists. Varētu teikt, ka man tas bija tā laika pienākums – vajadzēja palīdzēt tiem cilvēkiem, kuri uzreiz bija saņemtās radiācijas devas pārņemti un vēl turpināja šajā drausmu vietā darboties.

Uz Černobiļu devos 18. jūlijā un tur pavadīju tieši trīs mēnešus –dezaktivēju dzīvojamās mājas, skolas, bērnudārzus.”

  1. Atskats uz dzīvi un Černobiļu
  2. Analīzes koķetēšanas pēc
  3. Nevarēju pat uzcelties no gultas... "Černobilietis" sevi atgrieza dzīvē ar uzturu un jogu
  4. Ārsts Jānis Ozols briesmīgās galvassāpes pēc Cernobiļas uzveic ar reiki

Pievienot komentāru